Zaļās zampas problēma tika teorētiski pārrunāta kampaņas zaļajās nodarbībās, līdz, iegriežoties Rīgas jūras līča piekrastē, no tās vairs īsti nevarējām izvairīties. Vēl īsti nebija sākusies vasara, kad piekraste jau bija piedzīta pilna ar aļģēm. Aļģēm kā tādām, protams, nav nekādas vainas. Tā ir normāla barības ķēdes sastāvdaļa - zooplanktonam garšo, zivtiņām garšo, putniņiem patīk. Viss patīk, ja vien to aļģu nav par daudz. Un sen jau ir. Arī cilvēkiem, kam jāizbrien cauri 10 metru aļģu joslai, lai tiktu peldēties, nepatīk. Un jāatzīst, ka tad, kad, bēgot no suņa, sāku skraidīt pa jūru, es arī būtu vēlējusies, lai ar katru kāju man nebūt jāvelk 10 kilogramu zaļas masas. Aļģu ziedēšana jeb eitrofikācija nav nekāda unikāla Baltijas jūras problēma, kaut gan jāatzīst, ka tieši šī ūdenstilpe ar to īpaši izceļas, jo galu galā visslavenākā tās bilde ir pilna ar aļģēm. Ja Baltijas jūrai būtu nepieciešama pase, tad zaļā bilde noteikti būtu tās dokumentu foto.
Barojas, vairojas un traucē
Kas tad īsti ir noticis, un kāpēc aļģu ir par daudz? Cilvēkiem līdz ar labklājības pieaugumu ir tendence pārstāt vairoties (to var novērot, piemēram, Eiropā), turpretim aļģēm un citiem fotosintezējošiem organismiem ir otrādi - jo vairāk ēdamā, jo ašāk notiek vairošanās. Ko aļģes ēd? To pašu, ko ēd lauksaimniecības kultūras. Piemēram, uz kviešu lauka tiek uzgāzti minerālmēsli. Kviešiem minerālmēsli garšo, tāpēc tie ēd un aug griezdamies. Kāds tur ūdenstilpēm un aļģēm sakars? Kādā mirklī, piemēram, uzlīst lietus, un tas savāc daļu minerālmēslu un aizplūst uz upēm, ezeriem un jūru. Un šī zupiņa ir tas, ko uz kārā zoba liek aļģes. Laikā no XX gs. četrdesmitajiem līdz sešdesmitajiem gadiem pasaulē norisinājās zaļā revolūcija. Diemžēl jāatzīst, ka tas nebija kaut kāds ar dabas aizsardzību saistīts process. Par zaļo revolūciju sauc lauksaimniecības tehnoloģiju attīstību, tā rezultātā ļaudis varēja saražot vairāk pārtikas. Piemēram, apmēram tad sāka ražot un lietot minerālmēslus, kam, vai manu vai, ūdens ekosistēmas nebija un vēl aizvien nav gatavas. Ir jau forši, ja ir kaut kādas barības vielas, bet vienā mirklī to vienkārši kļuva par daudz, tāpēc ūdenstilpes uz zaļo revolūciju atbild ar zaļo zampu.
Tad, kad aļģu ir par daudz, cieš ne tikai cilvēki, kuriem vienkārši tās aļģes šķiet riebīgas. Tā kā sazied vesels bars aļģu, kas izveido zaļu paklāju uz ūdens virsmas, zem tām nekas nevar augt, jo fotosintēzei ir nepieciešama gaisma. Tas ir nekam nederīgs paklājs, jo pa to arī nevar staigāt. Pat Jēzus ne. Turklāt, kad šī paklāja aļģes nomirst, sākas to bēru procesija. Aļģu bērēs sākas to sadalīšanās, kas patērē daudz skābekļa. Tik daudz, ka nepietiek citiem dzīvajiem organismiem. Tāpēc jau vairākus gadu desmitus daudz kur pasaulē pārējie ūdens organismi nevar atviegloti uzelpot, jo nav skābekļa. Turklāt ir arī tādas toksiskās aļģes. Ja tās, piemēram, norij peldēšanas laikā, var gadīties, ka visi uzzina par tavām vēdera problēmām.
Par visu būs jāmaksā
Protams, bez minerālmēsliem ir vēl citi cēloņi aļģu ziedēšanai. Piemēram, neattīrīti notekūdeņi. Tiesa, Baltijas jūras gadījumā šī ietekme sarūk kā saldējums karstā vasaras dienā, jo pēdējo desmitu gadu laikā ārkārtīgi lieli līdzekļi ieguldīti notekūdeņu attīrīšanas staciju izveidošanai vai atjaunošanai. Kas svarīgi - tiešām arī panākts barības vielu noplūdes samazinājums. Tāpat arī dažnedažādas rūpnīcas vairs nevar brīvi nopludināt savus netīros ūdeņus, kur kā vien pagadās. Tāpēc diemžēl ir jāper tā nelaimīgā lauksaimniecība, kura, protams, tajā pašā laikā mums ir ļoti vajadzīga. Jo ēst man gribas pat šī raksta rakstīšanas laikā. Par to, kā visiem būt paēdušiem, bet tajā pašā laikā nepārbarot ūdeni, ir jādomā, un tas nav vienkāršs uzdevums. Labi, ka beigušies padomju laiki, kad minerālmēsli mētājās uz katra stūra, un sākušies laiki, kad tie tomēr ir jāpērk. Bet mūsu zaļās zampas novērojumi tomēr liecina, ka ar to vien nepietiek. Būtu ideāli, ja tās barības vielas varētu apēst kāds pa ceļam no tīruma uz ūdenstilpi - gan kvieši būtu paēduši, gan ūdenstilpe dzīva. Potenciālie ēdāji varētu būt, piemēram, buferzonas jeb izsalkušas augu joslas. Vai izsalkušas mitrzemes, kuras gan padomju laikos mūspusē tika braši susinātas. Vai izsalkušas tehnoloģijas, kuru attīstība vēl tikai turpinās un par kurām mēs tikai uzzināsim. Tomēr jaunu noteikumu un tehnoloģiju ieviešana, visticamāk, nozīmē, ka saražot pārtiku kļūs dārgāk. Un es ieteiktu tam gatavoties. Pirmkārt, visa pasaule varētu sadoties rokās un vienkārši nepirkt neapēdamus pārtikas kalnus, kurus vēlāk izmest ārā, bet ražot un pirkt tikai tik, cik vajag. Ļoti vienkārši.