Kārtējie politisko partiju popularitātes reitingi droši vien ir nozīmīgi pašiem politiķiem, tomēr kopumā - to skaitā tiem, kuri par politiku interesējas, - šīs svārstības 1-2 procentu robežās ir garlaicīgas. Līdz ar to interesantākā sadaļa šajās aptaujās, iespējams, ir t. s. neizlēmušie un tie, kuri piedalīties vēlēšanās negrasās. (Starp citu, būtu interesanti, kas notiktu, ja Latvijā līdzīgi kā dažās citās valstīs piedalīšanās būtu obligāta...)
Visnotaļ ievērojamo neizlēmušo īpatsvaru (dažādās aptaujās tas ir atšķirīgs, tomēr, šķiet, mazāks par 20% nevienā nav) tulko dažādi. Vieni to skaidro kā vilšanos politikā, savukārt partijas (jo īpaši jaundibinātās) tieši uzlūko kā mērķauditoriju.
Ja runājam par šo otro pieļāvumu, partijām derētu būt piesardzīgākām. Proti, tiek uzskatīts, ka 20-40% vēlētāju gaida kādu viņiem tīkamu piedāvājumu - no jauntapušas organizācijas vai kādas no «vecajām» -, un kopumā, ja vien tāds piedāvājums būtu, gatavi doties pie urnām. Tāpēc partijas lauza galvu par to, kā «uzrunāt», kā «pārdot», kā izveidot šo piedāvājumu - ticamāku, interesantāku utt. Tomēr var gadīties, ka minētajā grupā netrūkst ļaužu, kuri, vienkārši sakot, neko negaida.
Te varētu gari un plaši izpausties, ka tā nedrīkst, ka tad tu pats atsakies no iespējas kaut ko ietekmēt, kas savukārt padara apšaubāmu tavu kritiku par valstī notiekošo utt. Lai gan iekšēji piekrītu, vienlaikus liekas, ka cilvēkam ir tiesības arī distancēties. Tādēļ svarīgāks jautājums ir par distancēšanās iemesliem. Varētu likties: kas tad te neskaidrs? Cilvēkiem liekas, ka viņi vienalga situāciju reāli ietekmēt nevar plus jau minētie piedāvājumi nepārliecina. Attiecīgi retorika un debates ir par šiem diviem saskaitāmajiem.
Tomēr, iespējams, ka ir vēl trešais, proti, ka gana daudz vēlētāju instinktīvi jūt, ka partijas nemaz negrib nodarboties ar politiku kā darbu. Izklausās jocīgi, tādēļ paskaidrojumam minēšu anekdoti par kādu bokseri, kurš arvien palika otrajā, trešajā vietā. Viņam jautā: vai jums neliekas, ka, ja jūs mazāk uzdzīvotu un pītos ar sievietēm, jūs sasniegtu vairāk? Bokseris atbild: redziet, patiesībā es vispār nodarbojas ar boksu, lai varētu uzdzīvot un pīties ar sievietēm... Pārceļam situāciju. - Vai jums neliekas, ka būtu labāks politiķis, ja mazāk runātu, zīmētos un pītu intrigas? - Patiesībā es nodarbojos ar politiku tieši tāpēc, ka man patīk runāt... Nu, jūs sapratāt.
Ir grūti iedomāties, piemēram, ķirurgu, kurš atsakās operēt, jo negrib uzņemties atbildību. - Ziniet, es pagaidīšu kādu vieglāku gadījumu... Savukārt politiķu vidē šī vēlme «nesasmērēties», lai tikai ilgāk paliktu t. s. apritē, lai tikai nezaudētu t. s. starta pozīcijas, brīžiem ir nenoslēpjama. Deputāts X neies par ministru, jo negribot tās klapatas, - lai cik neticami tas izklausās, šāda situācija ir bieža. Par to pat nav vērts dusmoties - tas ir neinteresanti. Tādēļ to trešdaļu «neapzinīgo» var saprast.