Toties droši var paredzēt partiju pārstāvju arvien niknāku cīņu par «savām» ministrijām un pret valdības vadītāju, kā to pirmdien parādīja populistisku pārmetumu izmija starp Dombrovski un jauno veselības ministri Baibu Rozentāli (TP).
Dombrovskis aicināja ministri samazināt veselības aprūpes administrācijas izmaksas, nevis ķerties pie smagi slimu pacientu rehabilitācijas programmu pārtraukšanas, un sniegt sabiedrībai pārskatāmu informāciju par aģentūru tīkla, štata vietu un izdevumu samazinājumu. Rozentāle atcirta, ka par visām negatīvajām tendencēm nozarē esot atbildīgs valdības vadītājs un viņa vadītais politiskais spēks, bet «strukturālās reformas» jau notiekot, taču premjerministram nevajadzētu «mānīt tautu», ka ar tām varēšot salāpīt 100 miljonu latu caurumu viņas ministrijas budžetā.
Dombrovskim «strukturālas reformas» nozīmē procentus un skaitļus, Rozentālei tās varbūt nozīmē veselības aprūpes modeļa reformu, taču ne principiāli jaunu jomas pārvaldes struktūru. Valdībai joprojām nav kompleksa valsts pārvaldes funkciju pārskatīšanas plāna, toties ir ilūzija, ka reforma kaut kā pati no sevis sastiķēsies kā atsevišķu ministru izmocītu izdevumu samazinājumu summa.
Tā nenotiks. Ir vajadzīgs «skats no malas», kas izvērtētu veicamās funkcijas un piedāvātu budžeta iespējām atbilstošu valsts pārvaldes modeli, ko tad valdībai ieviest. Ārvalstu ekspertu darba grupa, ko Dombrovskis maija beigās sasauca uz pirmo sēdi, kā arī reformu vadības grupas veidošana, kurā premjerministra vadībā strādātu sociālo partneru pārstāvji, ir apsveicami pasākumi. Taču pirmā lielākoties diskutēs, bet otrajai papriekš būs jāvienojas par strukturālo reformu jēdzienu. Daudz efektīvāk un galu galā lētāk būtu nolīgt starptautisku profesionāļu komandu - kaut vai no Pasaules Bankas, kam strukturālas reformas dažādās valstīs un jomās ir ikdienas darbs, -, lai šādu reformu Latvijai sagatavo.