Preambulas tapšanas ierosme bija 2012. gada 18. februāra referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu, pēc kura vairāki Saeimas deputāti vērsās Juridiskajā komisijā ar ierosinājumu noteikt vairākus Satversmes pantus kā negrozāmus, lai par tiem referendumu rosināšana un rīkošana nebūtu iespējama. Saistībā ar šo deputātu ierosmi darbu pie zinātniska pētījuma sāka Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas darba grupa, kura pētījumā pierādīja, ka Satversmei ir tā sauktais negrozāmais kodols jeb pamatvērtības. Un komisija ierosināja šo kodolu izteikt Satversmes preambulā jeb ievadā, kuru kā savu privātu iniciatīvu izstrādāja E. Levits un nodeva apspriešanai plašākai sabiedrībai. Piektdien notikušajā konferencē E. Levits uzsvēra, ka preambulas uzdevums ir «definēt valsts pamatus, jēgu un būtību, mērķi un identitāti, atspoguļot pagātni un ieskicēt nākotni». Tādēļ preambulas tekstā ir atsauces uz vēsturi - valsts dibināšanu 1918. gadā, brīvības cīņām, neatkarības zaudēšanu un atgūšanu, kā arī okupācijas upuru pieminēšanu. Tajā minēts, ka Latvijas valsts ir tapusi latviešu tautas negrozāmas gribas un tās pašnoteikšanās tiesību rezultātā. Kā sabiedrības pamatvērtības ir minētas brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats. «Preambula ir morāla vadlīnija politikai, tā nav tiesiski saistoša, bet pamato argumentus valsts nolēmumiem,» uzsvēra E. Levits. Par izstrādātās preambulas jauninājumu autors uzskata ierakstīto, ka valsts ekonomiskajai attīstībai ir jābūt sabalansētai ar humānajām vērtībām.
Neraugoties uz minēto argumentāciju par preambulas nepieciešamību, ir arī konstitucionālo tiesību speciālisti, kuri to apšauba. Viens no tiem ir bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kurš norādīja, ka nezina nevienu valsti, kura preambulu jeb ievadu savai konstitūcijai būtu uzrakstījusi pēc tik ilga laika - 90 gadiem. A. Endziņš arī norādīja, ka, nosakot negrozāmo kodolu, ir risks nonākt pretrunā tiem Satversmes pantiem, kas paredz tautas nobalsošanas iespējas. Tomēr plašajās juristu diskusijās, kas atspoguļotas žurnālā Jurista Vārds, dominē viedoklis par labu preambulas nepieciešamībai.
Runājot par izstrādātās Satversmes preambulas saturu, ir divi mezglpunkti, kas sabiedrībā izraisījuši visasākās diskusijas: latviešu nācija ir nodēvēta par valstsnāciju, un teikts, ka «latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti». Attiecībā uz latviešu nācijas definēšanu kā valstsnāciju ir izteiktas bažas, vai tas nav pamats sauklim «Latviju latviešiem», nevis visiem tās pilsoņiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis žurnālā Jurista Vārds ir paudis satraukumu, ka «par šīs valsts virsmērķiem netiek nospraustas pilsoniskas, bet etnokulturālas kategorijas». Tam pievienojas sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš šajā pašā žurnālā min, ka «nevis latviešu, bet Latvijas tauta kā Latvijas pilsoņu kopums ir tas formulējums, par kādu kompromisa rezultātā vienojās mūsu Satversmes tēvi - starp kuriem bija ne tikai latvieši, bet arī citu etnisko grupu pārstāvji». E. Levits, atbildot uz pārmetumiem, uzsvēra, ka valsts būtības nesēja neapšaubāmi ir Latvijas, nevis latviešu tauta, kas ir visi pilsoņi neatkarīgi no to etniskās izcelsmes. Savukārt valstsnācija ir nacionāli kulturāls, nevis politisks jēdziens, kas definē Latvijas kā nacionālas valsts kulturālo identitāti: «Latvijas konstitucionālo tiesību kontekstā latviešu nācijas identitāte nosaka valsts identitāti šādos trīs aspektos: valsts valoda ir latviešu, ir pienākums stiprināt latviešu valodu un kultūru un rūpes par mazākumtautībām.» E. Levits uzsvēra, ka piederību valstsnācijai nosaka nevis izcelsme, bet gan cilvēka pašidentifikācija neatkarīgi no viņa tautības, turklāt piederība valstsnācijai nerada nekādas tiesiskas sekas un nedod nekādas juridiskas privilēģijas. Preambulas autors norādīja: ja reiz dokumentā ir pieminētas mazākumtautības, tad ir tikai loģiski, ja ir pieminēta arī latviešu nācija.
Kā konferencē uzsvēra Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, laikā, kad tapa neatkarīgā Latvijas valsts, tā bija vajadzīga tikai latviešiem. Un ir tikai leģitīmi to atspoguļot preambulā. Deputāte arī uzsvēra, ka valsts latviskā identitāte ir kopīga visām tautībām un nozīmē piederību tieši Latvijai. Attiecībā uz strīdīgo punktu par latvisko dzīvesziņu un kristīgajām vērtībām kā identitātes veidotājām E. Levits norādīja, ka tās ir vispārcilvēciskas un ir arī cilvēktiesību universāls pamats, līdz ar to tās nenonāk pretrunā ar to cilvēku, kuri ir ateisti, pārliecību. Te gan jāteic, ka mikroblogošanas vietnē Twitter vairāki cilvēki ar to ir izteikuši savu neapmierinātību, to pamatojot ar jēdzienu neskaidrību. Proti, nekur nav definēts, kas tad ir specifiskā latviskā dzīvesziņa un par kādām kristīgajām vērtībām tieši ir runa.
E. Levits uzsvēra, ka tapusī preambulas versija ir nevis beigu, bet tikai sākuma punkts diskusijām, kurās katrs var nākt ar savu pienesumu. Konceptuālu atbalstu izstrādātajai preambulai jau ir paudusi Saeimas Juridiskā komisija. Vienīgā partija, kas paudusi savu neapmierinātību, ir Saskaņas centrs, kas uzskata, ka preambula nevis vienos, bet šķels sabiedrību.