Presē atkārtoti izskan spekulācijas par to, ka grozījumi Kredītiestāžu likumā it kā topot vienīgi bankas bijušo akcionāru interesēs. Šādas spekulācijas netiek pamatotas ne ar kādu analīzi, tikai un vienīgi ar to, ka daži ar mani saistīti cilvēki ir ziedojuši līdzekļus sociāldemokrātiskajai partijai Saskaņa, vai arī ar to, ka par likumprojektu deputāti ir vēlējušies pakonsultēties ar V. Puriņu, bijušo bankas viceprezidenti un šajā jomā vienu no viszinošākajiem cilvēkiem valstī.
Tik virspusēji un vienkāršoti spriedumi traucē saprast notiekošo un paver iespēju maldinošām interpretācijām, kuru centrā tiek liktas vienīgi bijušo akcionāru intereses. Paskaidrošu visu sīkāk.
Mēs visi šobrīd ļoti labi redzam, ka Parex banka diemžēl ir kļuvusi par priekšvēlēšanu kampaņas elementu. Atsevišķi politiskie funkcionāri cenšas palielināt savu popularitāti un mazināt sava politiskā kursa ačgārnību, noveļot vainu par situāciju valstī uz Parex banku. Vēlos uzsvērt, ka ekonomiskā un finanšu krīze Latvijā neizbēgami notika neatkarīgi no Parex bankas situācijas. Gluži pretēji, Parex banka, būdama lielākā banka ar vietējiem Latvijas akcionāriem, bija viena no pirmajām, kas dubultā izbaudīja šīs sekas. Parex bankai nebija ārvalstu mātes banku un līdz ar to - citu valstu atbalsta.
Vienīgā valsts, uz kuras atbalstu tā varēja cerēt atšķirībā no Skandināvijas bankām, bija Latvijas valsts! Laikā, kad sākās Parex grūtības, gan Amerikā, gan Eiropā jau bija radīti mehānismi, kā valsts sniedz atbalstu savām bankām. Diemžēl Latvija no šīs pieredzes nemācījās.
Lielajiem akcionāriem no Parex bankas nacionalizācijas nebija nekādu ieguvumu. Mēs atteicāmies no visa tā, ko bijām pēdējo gadu laikā cēluši un veidojuši, kur bijām ieguldījuši savas zināšanas, līdzekļus un resursus. Mūsu mērķis šai valstij grūtajā situācijā bija palīdzēt stabilizēt Latvijas finanšu sistēmu. Tieši tāpēc, neskatoties uz pilnīgu atteikšanos no savas ietekmes Parex bankā, mēs saglabājām savus ieguldījumus bankā, tādējādi vairojot bankas finanšu resursus. Pretī mēs saņēmām apsolījumu, ka Parex banka turpinās pastāvēt, nodrošinot visas savas saistības pret visiem klientiem.
Es esmu gatavs turpināt atbalstīt bankas atjaunošanos gan ar savu pieredzi un zināšanām finanšu jomā, gan ar saviem finanšu līdzekļiem. Bet mani patiešām uztrauc atsevišķu politiķu, iespējams, nepārdomātie izteikumi un rīcība saistībā ar Parex bankas sadalīšanas procesu. Sākotnēji bija runa par bankas sadalīšanu divās daļās, rūpējoties par abu banku tālāku izaugsmi un attīstību, bet šobrīd ir parādījusies informācija par potenciālu bankas sadalīšanu divās daļās, rūpējoties tikai par vienas bankas daļas tālāku attīstību, savukārt otrai daļai ļaujot bankrotēt. Sekas var būt patiešām nepatīkamas, jo zaudējumus var ciest gan Latvijas valsts, gan cilvēki, kuri līdz šim ir uzticējušies Parex bankai: gan ārvalstu un Latvijas investori, gan arī pensiju fondi, kuri ir Parex bankas subordinētā kapitāla dalībnieki.
Pašreizējā situācija būtībā ir tāda: valsts ir devusi solījumu, ka Parex banka pildīs visas savas saistības pret tās klientiem un akcionāriem. Ir apsolīts, ka viņi nekādā gadījumā necietīs arī bankas sadalīšanas gadījumā. Rēķinoties ar šo situāciju, savu interesi par Parex bankas daļām ir pieteikuši arī potenciālie bankas investori.
Iespējams, ka tas ir vienkārši zināšanu trūkums, jo banku darbība nav valstij un politiķiem tipiska darbības joma. Iespējams, ka tas ir pirmsvēlēšanu tuvums, kas nevajadzīgi uzkarsē atsevišķu politiski ieinteresētu personu prātus, bet, iespējams, tā ir arī ļaunprātīga rīcība, kas valsti var iegrūst neparedzami garos tiesas procesos. Jebkurā gadījumā ir tikai atbalstāma plašāka un vairāk pārdomāta uzraudzība pār Parex bankas tālāko restrukturizāciju.
Tāpēc es atbalstu Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas lēmumu par grozījumu veikšanu Kredītiestāžu likumā, kas nosaka stingrāku uzraudzību pār Parex bankas restrukturizācijas procesu. Uzskatu, ka izmaiņu veikšana Kredītiestāžu likumā uzlabotu Parex bankas sadales kontroli, nodrošinot kompetentāku nodokļu maksātāju naudas uzraudzību un novēršot iespēju nodarīt nepamatotus zaudējumus valsts ieguldījumiem bankā.
Arī es, līdzīgi Nila Melngaiļa vairākkārt paustajiem apgalvojumam, uzskatu, ka, sadalot Parex banku divās daļās, spējīgas strādāt un pildīt savas saistības varētu abas bankas. Piekrītu arī Parex bankas padomes priekšsēdētāja Jura Jākobsona publiski paustajam viedoklim par to, ka likuma grozījumi nekādi nekavē Parex bankas restrukturizāciju pēc valdības akceptētā projekta. Esmu pārliecināts par pretējo - šie grozījumi palīdz novērst kādas bankas daļas ļaunprātīgu novešanu līdz maksātnespējai, tādējādi zaudējot ieguldījumus, kas tajā līdz šim ir veikti. Minētie grozījumi vienkārši ļauj aizpildīt robus likumā. Jāņem vērā, ka valsts jaunveidojamajā bankā vēlas ieguldīt gandrīz 100 miljonus latu un tā var zaudēt vairāk nekā 100 miljonus latu sava kapitāla vecajā bankā. Tas ir daudz vairāk nekā bijušo akcionāru ieguldījumi. Runa ir par ievērojamām summām un būtu muļķīgi nenodrošināties pret riskiem bankas akcionāru un līdz ar to arī nodokļu maksātāju naudai, ko līdz šim pieļāva likuma redakcija.
Jāuzsver arī tas fakts, ka starptautiskais konsultants Nomura International plc valdībai izstrādāja un iesniedza divus alternatīvus Parex bankas restrukturizācijas variantus - gan good out, gan bad out! Tikai vēlāk pēkšņi un bez plašākas argumentācijas bad out variants tika nokristīts par pretvalstisku, lai arī vairāk riska pastāv tieši good out gadījumā. Protams, būtu jāuzdod arī jautājums, vai šāda izvēle un atbilstoša plāna izstrāde nav jāizvērtē no naudas izšķērdēšanas viedokļa. Ja reiz valdība ir izdarījusi izvēli tikai izvēles pēc, par labu atzīstot riskantāko variantu, tad ir tikai loģiski, ja tiek maksimāli darīts viss, lai novērstu potenciālo risku valsts ieguldījumiem, tostarp veicot arī atbilstošus likumu grozījumus.