Dzīvais sastāvs, kuram vajadzīgajos brīžos viltīgi tiek uzklāti fonogrammas vēsie, kompensējošie palagi, baltā un melnā dziedātājas, kas aizkustinoši emocionāli izpaužas akurāt hita _Wait for Me_ laikā (lai gan brīvā dabā diez vai publika novērtēs klusos akustiskos smalkumus - _N.N._), pats Mobijs nēsājas turpu šurpu kā sadedzis ar ģitāru un priekšzīmīga pioniera sejas izteiksmi, - pilnīgā automātismā».
1.
Un tad sāc tā kā dziļāk izprast, kas pie šī ārkārtīgi apdāvinātā skaņraža reizēm kaitina, bet reizēm burtiski tracina: visas viņa šķietami naivās radošās aktivitātes (pietiek ielūkoties Moby.com sadaļās «Mobija zīmējumi» vai «Mobija fotogrāfijas»), tā mūžīgā zvērēšana cilvēciskajai sirsnībai un solidarizēšanās ar pasaules mazajām dzīvajām radībām («Jūs varētu pirms nokaušanas ielūkoties acīs dzīvniekam un pateikt viņam - zini, mana apetīte ir svarīgāka par tavām ciešanām?») un reizēm diezgan nežēlīgiem sociāliem žestiem (gadījums ar ASV aizliegto Mobija singlu - Next is the E, kurā mūziķis pauž, ka «vispār jau cilvēku uz Zemes ir krietni par daudz», bet albumu noformē ar divdomīgu ilustrāciju - mafijas nogalināta nēģera līķa fotogrāfiju), kā arī tikpat mūžīgā lielīšanās ar radīšanas procesa pieticību («es visu albumu ierakstīju savas lielās guļamistabas studijā, mazajā es guļu pats» - kaut gan ikviens, kas pabijis šajā guļamstudijā, kā, piemēram, es, pamana un droši vien arī zina, ka dažnedažādākā tehniskā aparatūra vien tur ir vismaz par 15 miljoniem un ka vienas Mobija galvā ieskanējušās autentiskās skaņas vai semplējamās nots meklējumiem viņš mēdz tērēt desmitiem tūkstošu naudiņu), visticamāk, ir rūpīgi izkopts spoža prāta eskeipisms - bēgšana no reālās dzīves. Un tieši tā ir Mobija «īstās» dzīves filosofija. Bēgšana, izšķīšana skaņās.
Tāpēc jāpiekrīt, ka Mobija - mākslinieka tēls ar visu to labi pārdodamo leģendu par godīgumu un sociālo atbildību, kam līdzi kā «nopietnības aksesuārs» nāk šī vienmēr lietišķā, nesatricināmā sejas izteiksme, var samulsināt. Šķiet, ka mūziķis tik trauslu skaņu kompozīcijas veido ar tādu kā trula proletārieša entuziasmu - kā kad viņš lielveikalā tirgotu arbūzus, nevis dziesmas. Un tas tiešām ir vai vismaz izskatās jocīgi.
2.
Simpātiskais briļļainītis Ričards Melvils Hols, tā paša Herberta Melvila - daudzuprāt, labākā amerikāņu romāna Mobijs Diks autora - radinieks, protams, nav nekāds naivais dabasbērns/tīrradnis, kurš tikai sagadīšanās pēc nokritis no kāda mistiska Mēness un tagad dzīvo Ņujorkā. Mūziķa mīļākais režisors, piemēram, ir Deivids Linčs, un tas nebūt nav tāpēc, ka Linčs piekrita būt par autoru pirmajam Wait for Me klipam primitīvas multiplikācijas filmiņas formā (depresīvākajam albuma gabalam Shot In The Back Of The Head).
Mobija izsmalcinātība un intelektuālā rafinētība, manuprāt, arī radījusi fenomenu, ka Wait For Me bīstami atgādina Linča neatņemamā domubiedra komponista Andželo Badalamenti kompozīcijas - ar visu depresīvo šarmu un postmodernajām «izmisuša intelektuāļa pārkairinātu smadzeņu konvulsīvi pulsējošajām mocībām». Un vispār - Mobijs ir ideāls kino un fona mūzikas autors. Tikai, atvainojos, kāds sakars Mobija bērnišķīgai naivitātei un sirsnībai ar to Mobiju - cilvēku, kurš desmitiem reižu ar baudu skatījies Linča Zilo samtu/Blue Velvet un Ceļu uz nekurieni/Lost Highway, - šos perversos XX gadsimta beigu cilvēka atsvešinātības un nekomunikabilitātes šedevrus kino/murga formātā?!
3.
Bet, protams, neraugoties uz visiem še manis minētajiem mulsumiem, Mazā Idiota (tāds ir Mobija plašu izdevniecības nosaukums) mūzika no Wait for Me, kas atgādina austrumnieciski nebēdnīga lounge, tehnoloģiski uzlabotu arhaisku vampīru žēlabu un infernāli depresīvas futūristiskas kakofonijas krustojumu, joprojām ir lieliska un uzbudinoša. Tā vieš cerību, ka vismaz «mazie idioti» nepadosies un rūpēsies, lai pasauli neokupē bezsmadzeņu popsa (kaut arī Mobija iepriekšējais disks Last Night, kādas šausmas, bija tieši tāda diezgan glamūrīga popsa). Wait for Me atgriež Mobiju pie saknēm, šoreiz drīzāk ne ar HiFi nereālo melodiku, bet tādā pulka pirmatnējākā, gandrīz Himalaju jogu drūmajā garastāvoklī, - Deivids Bovijs ar Lizu Džerardu var nenopriecāties. Kāds pat teicis, ka Mobijs sacerējis ripuli - šūpuļdziesmu izlasi nedziedināmi slimiem bērniem. Beigu galā - patiešām, galvenais jautājums jau paliek - Why Does My Heart Feel so Bad?
Vēl - Mobiju klausīties lietišķāk un ērtāk ir nevis viņa personīgajā mājlapā, bet šeit http://www.myspace.com/moby.