«Šādu darbošanos varētu uzskatīt gandrīz par komisku, ja tā nebūtu novedusi pie tik traģiska rezultāta. Manuprāt, varētu pārmeklēt visu zemi un arī tad neatrastos otrs cilvēks, kuram šāda rīcība būtu vēl neraksturīgāka, nemaz jau nerunājot par faktu, ka viņš uz to fiziski nemaz nav spējīgs.» Edaldži reputācija bija «nevainojama»; viņa kādreizējais skolotājs raksturojis viņu kā «maigas un paklausīgas dabas» zēnu. Birmingemas advokāts, pie kura viņš nostrādājis prakses laiku, devis visaugstāko novērtējumu. Viņā nekad nav izpaudusies tieksme uz cietsirdību... Piedevām viņš vēl bija pilnīgs atturībnieks un tik akls, ka sešu jardu atstatumā cilvēku neatpazina. Ja šāds cilvēks būtu pastrādājis veselu virkni asiņainu un cietsirdīgu noziegumu, tad varētu vien pieļaut, ka viņš ir vājprātīgs. Taču «Džordža Edaldži uzvedībā nekad nav novērotas itin nekādas dīvainības. Gluži pretēji, viņa aizstāvības runa bija nosvērta un racionāla», un viņam nācies izturēt pārdzīvojumus, «kas vājāku intelektu varētu salauzt».
Konans Doils vilka paralēles starp šo lietu un netīro Dreifusa prāvu. Kapteinis Alfreds Dreifuss, jauns, daudzsološs franču armijas artilērijas virsnieks, tika arestēts 1894. gadā, uz safabricētu pierādījumu pamata apsūdzēts spiegošanā, atzīts par vainīgu valsts nodevībā un izsūtīts uz Velna salu Franču Gajanā. Emīla Zolā slavenā atklātā vēstule Francijas prezidentam J'accuse pievērsa prāvai sabiedrības uzmanību, un 1906. gada jūlijā Dreifuss tika attaisnots, taču šis process atklāja sāpīgu šķelšanos franču sabiedrībā. Paralēles bija pārsteidzošas - abos gadījumos varas orgāni pārliecībā, ka atraduši vainīgo, bija manipulējuši ar pierādījumiem, pieļāvuši viltojumus un tiesas kļūdas, abiem pamatā bija rasu aizspriedumi. Un abos gadījumos palīgā nāca slavens rakstnieks.
Dreifuss padarīts par grēkāzi tāpēc, ka bija ebrejs, - aizrādīja Konans Doils, - Edaldži tāpēc, ka viņa tēvs piedzimis par parsu. Un tas notiek Anglijā, brīvības zemē, tajā pašā, kas pauda sašutumu par Dreifusa prāvu. Visas oficiālās iespējas labot pāridarījumu Edaldži bija izsmeltas. «Durvis mūsu priekšā ir aizcirstas,» konstatēja Konans Doils. «Tagad mēs vēršamies pie pēdējās, augstākās instances, kura nekad nekļūdās, ja tikusi iepazīstināta ar visiem faktiem, - mēs jautājam Lielbritānijas sabiedrībai, vai šāds stāvoklis var turpināties.»
Vienā naktī šī lieta kļuva par nācijas cause cￃﾩlębre.* (* Tiesas prāva, kas piesaista visas nācijas uzmanību. (Franču val.)) «Visa Anglija satraucās par Džordžam Edaldži nodarīto pārestību,» atcerējās Konans Doils. Daily Telegraph vēstuļu lappuse bija pilna ar lasītāju sašutuma izpausmēm par Edaldži nožēlojamo situāciju, un citas avīzes kā pašu mājās, tā ārzemēs ātri pārtvēra stāstu, pie tam daudzas no tām pievērsa lasītāju uzmanību faktam, ka Konans Doils pats uzņēmies Šerloka Holmsa lomu.
(Turpinājums 4. septembra numurā)