Grozījumi Civillikumā tapa vienīgi - vismaz tā izriet no likumprojekta izstrādes dokumentiem - saistībā ar ātro kredītu nozares sakārtošanas nepieciešamību, lai pasargātu ātro kredītu ņēmējus no milzīgiem līgumsodiem. Skatoties no šāda skatpunkta, viss ir kārtībā. Tomēr, grozot Civillikumu, jāņem vērā, ka tas regulē ne jau tikai kredītu nozari. Civillikuma normas attiecas faktiski uz jebkuru tiesisku darījumu, kas tiek slēgts Latvijā. Bet ne jau visām saistībām var piemērot nokavējuma procentus. Tos var piemērot aizdevuma līgumiem un citām maksājumu saistībām. Savukārt būvniecības jomā, kur apakšuzņēmējiem noteiktā termiņā jāpaveic konkrēti darbi, nokavējuma procentus nevar piemērot. Būvniecības jomā, piemēram, ir līgums pasūtītājam ar ģenerāluzņēmēju, kur summa ir miljons, un tiek pielīgts līgumsods - 10% no miljona. Tālāk ģenerāluzņēmējs darbus par 100 tūkstošiem nodod apakšuzņēmējiem, kuram var paredzēt līgumsodu tikai 10% apmērā. Ja kavējums tiešām radies apakšuzņēmēja vainas dēļ, pēc pašreizējā regulējuma kā līgumsodu varēs piedzīt 10 tūkstošus, atlikušo summu būs iespējams piedzīt kā zaudējumus tiesas ceļā. Taču zaudējumu piedziņa ir juridiski sarežģīts process, un tiesāšanās Latvijā ilgst pat daudzus gadus, kuru laikā apakšuzņēmēja maksātspēja var būtiski pasliktināties. Tātad ģenerāluzņēmējam rodas risks 90 tūkstošu latu apmērā. Pieņemot grozījumus Civillikumā, šādas situācijas, mūsuprāt, vispār nav izvērtētas. Turklāt būvniecības joma ir tikai viens piemērs no daudzajiem. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvji uzsver, ka līdzīga situācija ir tirdzniecības līgumos un arī transporta jomā. Līgumsoda ierobežojums skar arī pakalpojuma līgumus, kur pakalpojuma saņēmējs var palikt bez gaidāmā rezultāta, jo kāds varbūt izlems, ka labāk samaksāt 10% līgumsodu nekā izpildīt līgumā paredzētās saistības.
Kāpēc, jūsuprāt, likumdevējs pieņēma nevis atsevišķu likumu, kas attiektos uz ātrajiem kredītiem, bet iestrādāja grozījumus Civillikumā?
Detalizēts skaidrojums nav sniegts. Grozījumi varētu būt tapuši pašvaldību vēlēšanu gaisotnē un, iespējams, arī tāpēc tika virzīti tik ātri cauri Saeimai, bet tas ir tikai mans pieļāvums.
Ātro kredītu jomā līgumsoda apmēra noteikšana bija vajadzīga?
Līgumsodu ierobežošana ātro kredītu jomā ir pamatota. Tas ir aizdevuma līgums, kur aizdevuma neatdošanas gadījumā jāmaksā nokavējuma procenti, maksimāli 100% apmērā, un plus kavējuma līgumsods 10%, un tas ir samērīgi. Arī tiesu praksē ir nostiprinājies princips, ka šajos gadījumos samērīgs līgumsods ir 10%.
Nesen uzsvērāt, ka jāsāk cīņa ar reiderismu. Kāds reiderisma veids Latvijā patlaban ir izplatītākais?
Ļoti bieži reiderisms nenotiek Latvijā, bet ārvalstīs - situācijā, kad mūsu valstī pastāvoša uzņēmuma īpašnieki ir, piemēram, Lielbritānijā dibināti uzņēmumi, un uzņēmuma nozagšana notiek šajās valstīs. Rezultātā Latvijas uzņēmuma valde, kas paļaujas uz savu īpašnieku un viņa instrukcijām, negaidīti uzzina, ka uzņēmums pieder kādam citam. Daudz kas atkarīgs no jurisdikcijas, kurā uzņēmuma dalībnieks vai mātesuzņēmums reģistrēts. Ir jurisdikcijas, kurās reģistri tikai formāli pārbauda dokumentus, bet nepārliecinās, vai dokumentus izdevusi rīcībspējīga persona. Latvijā daudzi uzņēmumu pārstāvji, kuru uzņēmumu īpašnieki atrodas ārzemēs, pat nav aizdomājušies par reiderisma riskiem, kas saistīti ar šo faktu, it īpaši jau tas attiecas uz t. s. ofšoriem jeb ārzonu sabiedrībām. Patlaban ir gadījumi, kuros mēs sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem palīdzam klientiem atgūt īpašumtiesības uz sabiedrības kapitāla daļām, un tiesvedība notiek aiz Latvijas robežām, jo mūsu valstī sanācis sastapties tikai ar reiderisma sekām.
Reiderisms biežāk iespējams nepamatotas uzticēšanās dēļ, vai arī notiek kriminālnoziegums, piemēram, dokumentu viltošana?
Atbilstoši praksē sastaptajiem gadījumiem es teiktu, ka visbiežāk reiderisms ir uz robežas ar kriminālnoziegumu. Pēdējās lietas, ar ko nācies strādāt, saistītas ar uzņēmumu pārņemšanu uz ļoti savdabīgu dokumentu pamata. Protams, jāuzsver arī, ka jēdziens «dokumentu viltošana» dažādās valstīs tiek izprasts atšķirīgi. Ja persona X apgalvo, ka ir tiesīga parakstīties akciju sabiedrības Y vārdā, lai arī patiesībā personai X šādu tiesību nav, tā nav godprātīga rīcība, bet ne vienmēr to traktēs kā dokumentu viltošanu. Tas pats ir ar nepilnīgiem dalībnieku sapulces protokoliem.
Kā no reiderisma riska izvairīties?
Pirmkārt, rūpīgi jāsakārto un jāglabā dokumenti. Var likties pārsteidzoši, bet nereti gadās tā, ka personai - uzņēmuma līdzīpašniekam - pat nav dokumentu, kas apliecinātu īpašuma tiesības, cilvēks tikai zina, kaut kāda sabiedrība ir viņa īpašumā. Īpaši tas attiecas uz ārzonas sabiedrībām, kur sabiedrības īpašnieki netiek reģistrēti publiskā reģistrā. Tāpēc ikvienam vajadzētu pārlūkot dokumentus un pārliecināties, vai patiešām paša rīcībā ir dokumenti, kas apliecina īpašuma tiesības. Otrkārt, izraudzīties tādus sadarbības partnerus un ārvalstu sabiedrību reģistrācijas pakalpojumu sniedzējus, kuri ir uzticami.
Bet, protams, pilnībā no reiderisma izvairīties nav iespējams - neviens nevar pilnībā nodrošināties pret to, ka vienā rītā kāds neviltos dokumentus un uz sava vārda nepārreģistrēs uzņēmumu vai nekustamo īpašumu, tāpat kā neviens nevar simtprocentīgi izvairīties no zādzības vai laupīšanas riska.
Tomēr šovasar stājušās spēkā izmaiņas normatīvajos dokumentos, kuru mērķis ir mazināt reiderisma risku.
Jā, no 1. jūlija uzņēmuma statūtos var paredzēt, ka visas uzņēmumu dalībnieku sapulces notiek tikai notāra klātbūtnē, un tādā veidā novērst to, ka var parādīties kāds nezināms sapulces protokols, kurā būs ierakstīts fakts par uzņēmuma īpašnieka maiņu. Turklāt notārs pārbaudīs, uz kāda pamata katra klātesošā persona dalībnieku sapulcē piedalās. Protams, notāra klātbūtne uzņēmumam prasa papildu izmaksas. Noteikti būs uzņēmumi, kuros dalībnieku sapulces arī turpmāk notiks bez notāra klātbūtnes - lai ietaupītu naudu. Tomēr aizsardzības mehānisms - pieaicināt notāru - zināmu drošību paredz.
Ir ieviesti jauni noteikumi dalībnieku reģistra noformēšanai, kā arī ir nepieciešams daļu atsavinātāju un daļu ieguvēja parakstu uz tā apliecināt notariāli. Turklāt izmaiņas sabiedrības valdē turpmāk būs iespējams veikt tikai uz tāda protokola pamata, uz kura dalībnieku vai to pārstāvju paraksti būs notariāli apliecināti. Notāram būs pienākums pārbaudīt personas pilnvaru apjomu.
Esat rakstījusi par publisko iepirkumu tēmu. Tas ir jautājums, par ko sūdzas daudzi: pasūtītājs saka, iepirkumu procedūra virzās ļoti lēni, uzņēmēji sūdzas par pasūtītāju neobjektivitāti un citu pretendentu nepamatotajām pārsūdzībām. Kas būtu jāmaina likumdošanā, lai šo jomu sakārtotu?
Likumdošana jau ir balstīta uz Eiropas principiem. Ir gadījumi, kad iepirkumi ieilgst, tomēr nav jau tik ilgi - tiem pretendentiem, kas nav uzvarējuši konkursā, ir tikai 10-15 dienu, lai iesniegtu savu iesniegumu Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB), un IUB to izskata mēneša laikā. Līguma slēgšana tiek apturēta līdz brīdim, kamēr IUB pieņem lēmumu. Turpmākais process ir atkarīgs no šī lēmuma satura. Ja IUB pasaka - līgumu drīkst slēgt, process iet uz priekšu. Protams, ir iespēja pārsūdzēt IUB lēmumu, bet tas vairs nekavē iepirkuma līguma slēgšanu. Ir iespējams prasīt arī zaudējumu piedziņu. Praksē nav daudz šādu gadījumu, jo nav vienkārši pierādīt zaudējuma apmēru, daudzi arī negrib tērēt laiku un enerģiju cīņai principa pēc.
Pasūtītāja atbildība ir nodrošināt to, ka viņa lēmums ir gana pamatots, lai atbilstu visām likuma prasībām, turklāt pasūtītājam jāprot argumentēt, kāpēc viņš kādu pretendentu izvēlējies, bet citu - ne. Ja viss ir atbilstoši, sūdzība nebūs pamatota un IUB, visticamāk, atļaus līgumu slēgt. Protams, var būt tā, ka IUB aizliedz līgumu slēgt un uzliek par pienākumu veikt pārvērtēšanu. Un var būt arī tā, ka par nākamo lēmumu atkal tiek iesniegta sūdzība, un tas var atkārtoties vēl otro, trešo, ceturto, piekto reizi. Šāda notikumu attīstības scenārija gadījumā iepirkuma procedūra tiešām pamatīgi ieilgst. Tomēr tad rodas loģisks jautājums, kāpēc pasūtītājs nevar argumentēti pamatot konkursa uzvarētāja izvēli.
Tātad, ja iepirkuma procedūra ieilgst, atbildība jāuzņemas pasūtītājam?
Ne jau visos gadījumos, bet daudzos gadījumos gan, jo pasūtītājs ir tas, kurš izstrādā konkursa nolikumu, veic vērtēšanu, izvēlas konkursa uzvarētāju. Tomēr jāņem arī vērā, ka pasūtītājs nevar ietekmēt to, kādā kvalitātē ir konkursa pretendentu iesniegtie piedāvājumi. Gadās jau arī tā, ka iepirkums ir neordinārs un pasūtītājam jāizstrādā konkursa nolikums, pašam esot bez pieredzes konkrētajā jautājumā. Tāpēc nereti pasūtītāji saka: «Ja tagad sludinātu konkursu, rīkotos gudrāk.»
Ļoti svarīga ir attieksme, arī laika un resursu ieguldījums. Nereti pasūtītājiem gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ trūkst kompetentu juristu, būvniecības speciālistu un citu konkursam būtisku jomu ekspertu.
Uzņēmēju vidū dzirdēts viedoklis, ka tie pretendenti, kuri konkursā zaudē, iesniedz nepamatotu sūdzību par rezultātiem skaudības dēļ.
Ja to dara aiz skaudības, sūdzība, visticamāk, nebūs pamatota un iepirkuma procedūra pagarinās tikai apmēram par pusotru mēnesi - līdz IUB lēmuma pieņemšanai. Var būt situācijas, kad pasūtītājam svarīga katra diena, piemēram, ja ir Eiropas fondu līdzfinansējums, bet te atkal jāpiebilst, ka pasūtītājam, jau sākot darbu, jāņem vērā, ka var būt sūdzības par konkursa rezultātiem un pusotra divi rezerves mēneši jāparedz pašā sākumā.
Vajadzētu ieviest depozītu vai soda naudu par nepamatotām sūdzībām?
Likuma normas par drošības naudu Satversmes tiesa atzina par nekonstitucionālām. Soda naudas ieviešana arī ir diskutabls jautājums, jo principā jau tiesības apstrīdēt pasūtītāja lēmumu jānodrošina ikvienam.