J. Brāmsa Vācu rekviēms ir viens no XIX gadsimta visskaistākajiem vokāli instrumentālajiem opusiem. To parasti klausāmies solistu, kora un tembrālām krāsām bagāta simfoniskā orķestra atskaņojumā. Savukārt aina, kad kādu simfoniju vai vokāli simfonisku darbu kāds spēlē uz klavierēm, šodien visbiežāk asociējas ar diriģentu studiju mācību procesu, kad, lieki nenodarbinot orķestri, tiek apgūtas pirmās diriģēšanas prasmes. Brāmsa Vācu rekviēma gadījumā gan tas ir nevis šāds «tehniskais samazinājums» mācību vajadzībām, bet gan paša autora oriģinālversija. Turklāt partitūra, kas savā nozīmīgumā un muzikālajā izteiksmē līdzvērtīga orķestra versijai.
Kaspars Putniņš paskaidro: «Tas nav plaši zināms fakts, taču slaveno Vācu rekviēmu Brāmss sarakstījis divās versijās. Variants bez orķestra nav vis aranžējums vai pārlikums, bet paša Brāmsa sacerēta oriģināla šī darba versija. Orķestra vietā skanot klavierēm, opuss iegūst citu kvalitāti - tas skan daudz delikātāk, smalkāk, intīmāk.» Latvijā šī skaņdarba versija, cik zināms, nav skanējusi.
Vācu rekviēmu komponists rakstīja saistībā ar sava tuva drauga un kolēģa Roberta Šūmaņa, vēlāk arī mātes, nāvi. Vācu rekviēms, kā to norāda nosaukums, atšķirībā no žanra līdziniekiem ar liturģiskajiem tekstiem latīņu valodā komponēts ar tekstu vācu valodā. Brāmss pats arī veidoja libretu, izvēloties nevis kanoniskos sēru mesas tekstus, bet gan Vecās Derības un Jaunās Derības fragmentus par dzīvi un nāvi. Rekviēma kamerversiju Brāmss izveidoja pēc sava Leipcigas izdevēja Jākoba Melhiora Rītera-Bīdermaņa lūguma, lai, publicējot šādas notis, dotu iespēju atskaņot šo brīnišķīgo mūziku mājas muzicēšanas apstākļos, viesībās salonos. Vāciski runājošajās zemēs mājas muzicēšanas tradīcijas XIX gs. un XX gs. pirmajā pusē bija lielā cieņā un nav iznīkušas vēl šodien. Daudzi klasiskās mūzikas šedevri tika iepazīti nevis koncertzālēs, bet mājas muzicēšanā, kuras popularitāti īpaši sekmēja XIX gadsimta pirmajā pusē notikušās pārmaiņas klavieru mehānismu uzlabošanā un instrumenta iespēju paplašināšanā. Lielajā ģildē varēsim iztēlē uzburt smalku XIX gadsimta otrās puses Vāczemes salonu, kurā prasmīgi autodidakti mūzikā iedziļinās J. Brāmsa mūzikā.
Diriģenta Kaspara Putniņa piedāvātajā Brāmsa Vācu rekviēma kamerversijā mājas salona «orķestris» būs Londonā dzīvojošie mūsu pianisti Diāna Ketlere (koncertējoša pianiste, kura tagad pati pasniedz savā Alma Mater - Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā) un Reinis Zariņš, kurš ir 11 starptautisko konkursu laureāts un pēc Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas absolvēšanas šosezon turpina tur būt Hodžsona biedra (Hodžsons Felovs) statusā. Sadarbību ar pianistiem un abiem izcilajiem dziedātājiem Ingu Kalnu un Egilu Siliņu Kaspars Putniņš izvēlējies «tāpēc, ka viņi visi ir izcili XIX gadsimta romantiskās mūzikas interpreti, brīnišķīgi kamermuzicēšanas partneri, ārkārtīgi zinoši un smalkjūtīgi mākslinieki, kas labi saprot viens otru».