Trīsdesmitajā niršanas dienā viņi atrada lielu kuģa vraku. Zušu kolonija bija turpinājusies vēl četru kilometru garumā, taču tad smilšu kāpas atkal bija devušas ceļu dzīviem un mirušiem koraļļiem. Marti atkal ievēroja, ka vietās, kur bija nogulumi, kur paskābināšanās, siltums vai slimības bija nogalinājušas koraļļus, praktiski nebija zivju. Turpretī pie katra koraļļa, kas kaut mazliet turējās pie dzīvības, vienmēr bija kāds zivju bars. Pie veselīgiem koraļļu torņiem bija dažādu izmēru, formu un visās varavīksnes krāsās mirdzošas zivis, gandrīz vienmēr veseliem mākoņiem, tūkstoši vai desmitiem tūkstošu.
Diemžēl arī Halonā lielākā daļa koraļļu izskatījās jau miruši. Viņi vairāk sastapās ar nedzīvu, pelēkbrūnu tuksnesi. Mirušiem kukuržņiem, ko jau bija grūti atšķirt no akmens bluķiem. Mirušie rifi bieži bija nosegti ar biezu, gaiši zaļu aļģu plīvuru. Gluži kā Baltijas jūras pūšļu fuksa audzes, nodomāja Marti. Plašākās teritorijās dzīvi koraļļi bija tikai vietām, kā mazi šļaksti, pa vienai stāvošas izdzīvojušu koraļļu kolonnas.
Marti bija niris daudzās vēl nomācošākās vietās, apgabalos, kur praktiski visi koraļļi jau sen bija miruši. Taču bija skaidrs, ka arī Halonas līča koraļļu rifi tuvojās iznīcībai. Vjetnamas ekonomika auga, un valsts strauji plauka, kas parasti nozīmēja lielākas piesārņojuma masas jūrā. Ekonomikas attīstība grauj vides aizsardzību, Marti saskābis nodomāja.
Jūras dibenā bija vientuļš milzu molusks. Tas bija ievērojami liels, krietni platāks par metru. Marti saķēra Kamillu aiz plaukstas locītavas un norādīja uz molusku, taču Kamilla acīmredzot nesaprata, kas tas ir. Moluska čaula perfekti saplūda ar apkārtni. Vienīgais, kas to nodeva, bija atvērtā, pārsteidzoši koši violetā mute un tās kaktiņu apaļā, divdaļīgā forma. Kā vairāki viens ar otru savienoti S burti divās paralēlās rindās.
Kad viņi devās tālāk, priekšā sāka rēgoties kaut kas liels un tumšs, kas neizskatījās pēc koraļļu rifa. Nonākot tuvāk, viņi redzēja, ka tas ir kuģa vraks. Tam vajadzēja būt salīdzinoši vecam, jo dzelzs korpuss daudzviet bija caurs, arī no klāja būvēm nekas daudz nebija palicis pāri. Tie metāla stieņi un plātnes, kas vēl slējās stāvus, bija noklāti koraļļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Virs vraka planēja lieli mazu zivtiņu bari, ap kuriem riņķoja pāris mazas haizivis.
Viņi nopeldēja no viena vraka gala līdz otram. Tas bija salīdzinoši liels, septiņdesmit vai astoņdesmit metru garš. Tas, šķiet, bija kravas kuģis, taču nosaukumu vai valsti jau bija neiespējami noteikt. Saēdošais, sāļais jūras ūdens un jūras iemītnieku vēl aktīvākā darbība bija paveikuši savu. Vēl piecdesmit vai simt gadu, un kuģa karkass būs sagruvis zem jūras radību grēdas, un to jau būs neiespējami atšķirt no dzelmes dabīgajiem akmeņiem un koraļļiem.
Vēl stāvošajā kabīnes sienā bija rinda apaļu logu. Kamilla palūkojās iekšā. Vrakā bija piķa melna tumsa, gaisma sniedzās tikai pavisam mazu gabalu tālāk no loga. Viņiem nebija līdzi kabatas lukturu, tāpēc Kamilla nemēģināja doties tālāk. Viņa aplūkoja dzīvniekus, kas bija piestiprinājušies loga rāmim. Koraļļi, jūras anemones, dažādi moluski, dažas jūras zvaigznes. Un dievs viņu zina, kas vēl, radības, kādas viņa nekad agrāk nebija redzējusi un kuru nosaukumu nezināja.
(Turpinājums 8. augusta numurā)