Viņš pārstāv senu Kalupes mednieku dinastiju: ar medībām aizrāvies jau viņa vecvectēvs, tagad līdzi tētim medībās iet arī dēls (16). Andrim medības nenozīmē tikai gaļu vai trofejas, bet arī brīnišķīgu atpūtu svaigā gaisā. «Kad pamani mežā to zvēru, sirsniņa sāk pukstēt straujāk. Paši atpūšamies, arī sievas var no mums atpūsties,» smejas Andris un piebilst, ka nu jau arī sievietes iet medībās līdzi vīriem, kaut gan izsenis medības bijis vīrieša darbs.
Ragi un gaļa
Viena no skaistākajām trofejām izstādē ir milzīgs staltbrieža galvas izbāznis. Skaistais dzīvnieks nomedīts otrā Daugavas pusē, Šederes mežos. Vai tik tiešām nav žēl, vai roka nenodreb šaujot? «Nu, tāda jau ir mednieka būtība. Medniekam galvenais nav nogalināt, bet gan iegūt dzīvnieka ragus, zinot, ka šī trofeja pārdzīvos viņu pašu. Roka pie bises vienmēr mazliet dreb, un varbūt pa to laiku arī dzīvnieks aizmūk, un tā atkal ir viņa veiksme,» veiksmīgi izlokās Andris. Mednieki tomēr zina, ka medības ir dabas regulēšana, un nešauj dzīvniekus, kuri nav atļauti, kā arī mātītes, mazuļus, jaunus dzīvniekus.
Izbāzņu gatavošana taksidermijas laboratorijā Rīgā nav lēta, taču pareizi izstrādāts, tas var saglabāties simtiem gadu. Diemžēl zvērādas vairs nepērk, arī pašu sievas neiekāro lapsādas kažoku. Kaut gan lūšu un jenotu ādas ir ļoti skaistas un mīkstas, arī bebru kažoki, kuru saimnieki Latvijā ārkārtīgi savairojušies. Bebra gaļa esot ekoloģiski vistīrākā, jo bebrs ir konsekvents veģetārietis, tāpēc Andris mudina par bebra kotletēm neviebties. Nomedītos dzīvniekus ved uz Valmieru vai Daugavpili gaļas pārstrādei, bet katrai saimniecei jau ir arī sava medījumu recepte.
Atdod godu
Andris stāsta, ka mednieki vēl arvien ievēro seno medību tradīciju - atdot godu nomedītajam dzīvniekam, uzliekot uz tā trijžuburainu egles zariņu. Tādu pašu zariņu medību vadītājs pasniedz veiksmīgajam medniekam, kas to piesprauž pie cepures un nēsā visu dienu. Vairāk par trim zariņiem neviens neliek, tas ir sens uzskats, ka veiksme var uzspīdēt tikai trīs reizes. Pēc veiksmīgām medībām mednieki mēdz nobaudīt ceptas aknas. Ar alkoholu gan medībās neaizraujas. «Ierocis un alkohols ir nesavienojamas lietas. Pēc medībām, kad kopīgi uzvārām zupu vai sacepam aknas, var vienu graķīti ieraut, bet ne jau tas ir galvenais. Visi nostaigājušies pa dienu svaigā gaisā, ēstgriba laba,» saka Andris un atzīstas, ka pašam gan aknas negaršo un par to viņu citi pavelk uz zoba. Kā ar mednieku stāstiem? «Vecākā paaudze gan prata stāstīt, tagad mednieki ir pragmatiskāki.»
Aizraujošs sports
Andris Cirsis uzsver, ka medības ir nopietna lieta, dalībniekiem jāzina medību noteikumi, it īpaši viens - nedrīkst neko darīt, kamēr skaidri neredzi mērķi. Medībās ar dzinējiem noteikti jābūt uzvilktām gaismu atstarojošām, spilgtām vestēm, lai novērstu negadījumus. Jauniņajiem, kuri tikko nokārtojuši ieroča iegūšanas atļauju, sākumā jāpastaigā par dzinēju. Tas neesot nekas slikts, jo daži mednieki visu mūžu ejot tikai dzinējos - nemaz negribot šaut.
Viņaprāt, medībās arvien vairāk vajag iesaistīt jauniešus, jo tas ir gan aizraujošs sports, gan iespēja iepazīt dabu. «Man bija tikai kādi 11 gadi, kad jau katrās medībās biju klāt kā nagla, tipināju līdzi vecākajam brālim, vēlāk man uzticēja iet dzinējos. Medības dabai nenodara skādi, ja medī prātīgi un saudzīgi.»