Rītos suņu saimnieki ar saviem mīluļiem steidzīgi dodas tuvējā «parka» un mežiņa virzienā, tāpat vakaros. Pensionāri ar suņukiem pastaigājas arī pa dienu. Un kā gan ne, tikai pārsimts metru no mājām sākas bērzu birztala, aizaugušas pļaviņas. Arī es ņemu savu vilciņu pavadā un pēc pārsimts metriem pa izbraukto akmens bruģa ielu esmu jau plašajos laukos. Suņuks, kā jau īsts laucinieks, zina, ka dabīgās vajadzības neviens kārtīgs suns pie savas mājas nekārto, un raušus aizrauj mani līdz pat mežiņam. Jūtu, ka, skrienot pa krēslaino ielu, bieži paslīd kājas... Nu ja - līdz mežiņam nenonācis, steidzīgajam saimniekam pie rokas dažs labs suņuks atstāj savus ekskrementus turpat uz trotuāra.
Kā veidojas šādi ieradumi, izprotu tikai vēlāk, kad nepaklausu sava suņuka atkārtotam aicinājumam doties pastaigā. Labi, ka neparedzētam gadījumam esmu sabāzusi kabatās polietilēna maisiņus. Jūtot vainas apziņu, piepildu maisiņu. Skatos pēc atkritumu urnas, taču pārredzamā apkārtnē atkritumu urnas nav. Cik gan ilgi var staigāt ar ne tik patīkami smakojošo maisiņu? Aiznesu to līdz aizaugušajai pļaviņai, saturu izberu zem krūmiņiem, maisiņu satinu un nesu mājās. Vēlāk gan redzu, ka ļaudis ir ļoti radoši, sniegam nokūstot, pie ietves augošā koka dobums ir pilns ar maisiņiem.
Vai Rīgas amatpersonas nekad neapdomāsies sakārtot šo tik sen sasāpējušo problēmu? Man ir bijusi izdevība papētīt, kā tiek realizēta vides pārvaldība Anglijā, Somijā, Zviedrijā. Redzēju pilsētu rajonus, kur ik pēc pārsimts metriem izvietotas atkritumu urnas, lāpstiņa, grābeklītis, blakus maisiņi. Šādas vietas lielākoties atrodas rajonos, kur atļauts turēt suņus. Izrādās, ja vēlies savā dzīvesvietā turēt suņuku, tad arī tā jāizvēlas šādā rajonā. Saprātīgi, vai ne?
Suņuks velk mani tālāk izlūkgājienā pa vietām, kur agrāk neesmu bijusi. Aizvien biežāk sastopam savādus pretimnācējus, no kuriem vēja atnestā smaka ļoti ieinteresē Rego. Apkrāvies dažādiem maisiem, dažs stiepj vecus radiatorus, metāla gabalus. Tie ir Rīgas nomalēs neiztrūkstošie bomži (interesanti, vai iedzīvotāju skaitīšanas reizē viņus atrod?). Tad abi aiz pārsteiguma apstājamies. Ķekavas virzienā, mežiņā, kura teritorija vēl atrodas pilsētā, paveras īsta bomžu paradīze. Kaudzes ar visdažādākajiem sadzīves, celtniecības atkritumiem, vecu apģērbu kaudzes, salauztas mēbeles, tualetes podi, sasaiņoti, vēl bomžu nesašķiroti atkritumu maisiņi. No plēvēm un dēļiem saslietas mājiņas, ugunskuru pēdas.
Ienāk prātā populārais projekts Pēdas. Varbūt ierosināt līdzīgu pasākumu, sapulcināt apkārtējos iedzīvotājus atkritumu savākšanas talkās? Diemžēl šajā rajonā atkritumu ir tik daudz, ka tikai sabiedriskā kārtā nebūtu iespējams to sakopt. Taču, ja Rīgas amatpersonas apzinīgi pildītu savus pienākumus, pārbaudītu pilsētas teritoriju, apzinātu šādas piemēslotas vietas, panāktu to sakopšanu, gan jau arī mana rajona iedzīvotāji piedalītos talkās. Šis pilsētas nomales rajons būtu īpaši piemērots, kur jauki sadzīvot gan suņukiem, gan mammām ar bērnu ratiņiem, gan veselīgām brīvdienu pastaigām pilsētas iedzīvotājiem.
Lai izdotos Rīgu saglabāt kā vienu no zaļākajām Eiropas galvaspilsētām, kā vecās Eiropas pieredze rāda, veiksmīgāk dabas vidi saglabāt izdevies tām pilsētām, kurās pilsētvides pārvaldību veic vides attīstības departamenti, kuri nodrošina iespēju iedzīvotājiem atkritumus izmest tiem paredzētās vietās, iedzīvotāju vides izglītību, informāciju. Arī Ventspils piemērs - tur izveidotā Ekoloģiskā policija panākusi tādu vides sakoptību, ka gan pilsētas viesi, gan iedzīvotāji priecājas par sakopto pilsētvidi.
Saprotu, suņuks Rego manā dzīvē nav ieradies nejauši. Pateicoties viņam, iepazīstu un vēl vairāk iemīlu savu pilsētu. Ceru, vēl skaistāka un sakoptāka tā būs pārredzamā nākotnē. Ja vien paši to vēlēsimies. Aizvien vairāk izprotu suņuku pasauli, viņu beznosacījuma mīlestību. Varbūt arī mums jāpamācās no mūsu četrkājainajiem draugiem.