Aigars Bolis ratiņkrēslu izmanto jau 20 gadu. Viņš teic, ka pilsētā vislielākie šķēršļi ir augstās ietvju apmalītes. Bet šī problēma pamazām tiekot risināta, pārvietoties kļūstot vieglāk. «Daudzviet pat ir tā, ka aizmirstas, ka esmu ratiņkrēslā,» viņš saka. Aigars bijis daudzās Latvijas pilsētās un secinājis, ka pilsēta cilvēkam ratiņkrēslā kļūst arvien draudzīgāka. Viņu vien mulsina tas, ka, piemēram, Dobelē un Kuldīgā liek šķelto bruģi. Tas esot liels pārbaudījums.
Aptaujātie invalīdu biedrību vadītāji atzinīgi novērtē zemās grīdas sabiedrisko transportu. Vietās, kur tas nekursē, vadītājs izkāpjot un palīdzot iekļūt braucamajā. Daudz drūmāka aina ir mazpilsētās un pilsētās ar lauku teritoriju. Tur cilvēki ratiņkrēslos jūtas kā ķīlnieki - sabiedriskajā transportā nevar tikt, veikalā, pastā netiek, jo nevar atvērt durvis vai nav pacēlāju. Daudzi nevar izkļūt no dzīvokļa, jo nav ne lifta, ne personāla, kas slimnieku varētu iznest uz rokām, uz problemātiku norāda aptaujātie invalīdu biedrību vadītāji.