Katram savas profesijas
Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dati, patlaban starp visu Latvijas augstskolu studentiem 63% ir meitenes, bet starp jauniešiem, kas studijas pabeidz, - pat 71%. Dažādās augstskolās gan dzimumu proporcija atšķiras atkarībā no tā, kāda virziena studijas tiek piedāvātas. Izteikti vairāk meiteņu studē pedagoģiju, humanitārās zinātnes un mākslu, kā arī veselības aprūpes un sociālās labklājības programmās, savukārt puišu pārsvars ir dabaszinātņu, matemātikas, IT, inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības programmās. To, ka Latvijā profesijas joprojām izteikti tiek dalītas vīriešu un sieviešu nodarbēs, apstiprina pētījumi par vidusskolēnu profesionālajiem plāniem.
Citviet pasaulē aina ir līdzīga. ASV uz katrām 100 meitenēm, kas iestājas koledžā, ir 77 puiši, bet uz katrām 100, kas iegūst bakalaura diplomu, - 73 puiši absolventi, raksta The New York Times. Meitenes pēc vidusskolas mērķtiecīgāk dodas studēt, savukārt puišu, kuri to nedara, izredzes darba tirgū samazinās, jo pakāpeniski izzūd daudzas tradicionāli vīrišķīgas profesijas, piemēram, ražošanā, kurās augstskolas diplomu nevajag.
Zviedrija, kur studentu vidū ir 60% sieviešu, savulaik ķērās pie mēģinājuma dzimumu proporciju augstskolās izlīdzināt. 2003. gadā valdība atļāva universitātēm piekopt t. s. pozitīvo diskrimināciju, taču 2010. gada sākumā no šīs prakses atteicās, jo tās rezultātā vairākās populārās studiju programmās, piemēram, medicīnā, psiholoģijā, veterinārijā un zobārstniecībā, kurās vīrieši ir maz pārstāvēti, augstskolas viņiem sāka piešķirt priekšrocības, raksta LETA. Minētajās programmās piesakās vairāk sieviešu ar augstām atzīmēm nekā vīriešu, taču, īstenojot pozitīvās diskriminācijas praksi, uzņemto vidū proporcionāli vairāk ir vīriešu. Tas izpelnījās lielu neapmierinātību sabiedrībā, un divos gadījumos sievietes, kuras neuzņēma augstskolā tikai dzimuma dēļ, universitātes iesūdzēja tiesā.
Viens no 30
Latvijā augstskolas par dzimumu līdzsvaru īpaši neuztraucas. Latvijas Universitātes Preses centrs norāda, ka meiteņu īpatsvars pēdējos gados pat sarūk - 2006. gadā meiteņu starp reflektantiem bija 73%, bet pērn - 66,2%. Arī Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA) pēdējos piecos sešos gados studijās piesakās vienlīdz daudz meiteņu un puišu, turklāt puiši atlases procesā ir spēcīgāki. Meitenēm ir labākas atzīmes centralizētajos matemātikas un angļu valodas eksāmenos, bet REA matemātikas un loģikas testos abiem dzimumiem ir līdzvērtīgi rezultāti vai arī nedaudz labāki puišiem, stāsta REA komunikāciju vadītāja Dana Kumpiņa.
Arī Vita Diķe, Vītolu fonda valdes priekšsēdētāja, apliecina, ka meitenes fonda stipendiju programmās piesakās aktīvāk - viņu ir divas trešdaļas -, un mecenāti par to brīnās. «Bet tie zēni, kuri piesakās, studē ļoti stabili, mērķtiecīgi un ar labiem rezultātiem,» V. Diķe saka.
Savukārt Māri Biezaiti, United World Colleges (UWC) Latvijas organizācijas vadītāju, dzimumu disproporcija uztrauc. UWC ik gadu jauniešiem piešķir stipendijas mācībām kādā no UWC tīkla koledžām pasaulē, un labākajā gadījumā tikai 20% saņemto pieteikumu ir no puišiem. Šogad no 30 derīgiem pieteikumiem tikai viens bijis puiša sūtīts. Arī pieteikumu kvalitāte liecina meitenēm par labu. M. Biezaitis norāda, ka nākamgad organizācija, iespējams, meklēs veidus, kā stipendiju konkursam piesaistīt vairāk zēnu.
Jāaudzina mugurkauls
Novelt visu uz demogrāfiju nebūtu taisnīgi. IZM norāda, ka jau vispārīgajā izglītībā puiši par meitenēm ir izteikti nesekmīgāki, vidusskolu kuplākā skaitā un ar labākām sekmēm beidz tieši meitenes, tā nodrošinot sev ceļu uz augstskolu. Puišos apzinīgums un centīgums pamostas vēlāk, taču fizioloģiskiem iemesliem blakus jāliek arī mācību metodikas nianses. «Jau piektajā un sestajā klasē ar pašreizējām mācību metodēm mēs puikas zaudējam, īpaši eksaktajos priekšmetos, viņiem tajos nav izaicinājuma, trūkst praktiskā lietojuma. Metodes trūkumi iet cauri līdz pat augstskolai, tāpēc arī studijās vairāk atbirst puiši,» prāto izglītības eksperte un programmas Iespējamā misija direktore Zane Oliņa. Viņa uzsver, ka uz puišiem ir lielāks spiediens, ka pašiem jāsāk pelnīt, tāpēc daudzi ātrāk atmet ar roku studijām un, piemēram, brauc uz Īriju.
Dzimumu disproporcijai augstākajā izglītībā saknes sniedzas arī ģimenēs. «Kā mēs audzinām vīriešus,» iezīmē Z. Oliņa. Arī V. Diķe piekrīt, ka puišos vairāk jāaudzina atbildība un mugurkauls. «Šī problēma skar visu sabiedrību. Latvijā mežonīgā kapitālisma divās desmitgadēs lielai daļai vīriešu - tēvu, kas rāda piemēru dēliem, - ir problēmas ar alkoholu, pašpārliecību,» saka M. Biezaitis. Viņš domā, ka puišiem ir mazāka ticība saviem spēkiem, mazāk drosmes pieteikties un riskēt ar atteikumu, lai gan stipendijas tiek piešķirtas ne tikai teicamniekiem. Kā meiteņu un puišu skaitu līdzsvarot, M. Biezaitim padoma trūkst, tomēr viņš pieļauj, ka tas būtu jādara gan ar audzināšanu, gan skolā. «Skolām jābūt stingrākām attiecībā uz mācību vielas apguvi, pārbaudi, stingrāk jāvēršas pret špikošanu un plaģiātu. Kaut vai piedraudot ar izslēgšanu vai atstāšanu uz otru gadu. Izglītības sistēma arī augstskolās daudziem ļauj izšļūkt bez piepūles, tāpēc nav motivācijas censties,» viņš teic.