Tagad es strādāju Briselē. Man ir mainīgs darba grafiks, kas ļauj apvienot arī strādāšanu Latvijas zobārstniecības klīnikā. Uz Beļģiju devos labāku iespēju meklējumos. Tolaik, īsi pirms intervijas ar Dienu, es pieteicos vakancei Briseles zobārstniecības klīnikā, un mani pieņēma. Sekoja smagas sarunas ar sievu Ingu, kura ļoti nevēlējās, lai es braucu prom. Tomēr mani motivēja ne tikai alga, bet arī interese, vai tas vispār darbosies. Tagad arvien biežāk domāju atgriezties uz palikšanu Latvijā, kur es patiešām jūtos kā mājās.
Jūsu dzimtene Eiropas līmenī vēl nekad nebija bijusi galvenais sarunu temats. Tagad ir, un diemžēl ne tajā pozitīvākajā kontekstā. Pirms pāris gadiem, kad tikko sākās karš Sīrijā, jūs Dienai ar skumju nopūtu sacījāt, ka tas tik drīz nebeigsies.
Arī tagad ar tikpat skumju nopūtu es varu teikt to pašu. Situācija ir patiesi bēdīga. Valsts ir iznīcināta. Sīrija vairs ir tikai atmiņas. Vairs nav atpakaļceļa.
Kādas ir jūsu prognozes, kas notiks tālāk?
Sīrija tiks sadalīta trīs atsevišķās valstīs. Tas ir tas, par ko tagad tiek runāts. Būtībā patlaban notiek milzu spēle, un Sīrija ar visiem tās iedzīvotājiem ir tikai instruments, lai kāds kādam apliecinātu pārākumu.
Vai nebūs tā, ka drīz valstī būs palikuši tikai kaujinieki, jo visi civiliedzīvotāji vienkārši aizbēgs?
Nedomāju, cilvēki Sīrijā būs vienmēr. Ziniet, lielākā daļa civiliedzīvotāju ir atteikušies pamest valsti, par spīti tam, kas tur notiek. Sīrijā ir apmēram 24 miljoni iedzīvotāju, tikai maksimums seši miljoni ir devušies bēgļu gaitās.
Tavi vecāki joprojām ir Sīrijā?
Jā, viņi ir kategoriski un nemaz neplāno to pamest. Es arī neuzdrīkstos viņus aicināt uz šādu rīcību.
Viņi nebīstas no karadarbības?
Viņi ir pārāk veci, lai dotos uz citu valsti, kur jāsāk pavisam jauna dzīve ar jaunām tradīcijām un visu pārējo. Viņi dzīvo ar tādu domu - kas notiks, notiks. Turklāt viņi dzīvo rajonā, kas joprojām ir samērā drošs.
Kā ir ar citiem tuviniekiem?
Divi mani brālēni ir gājuši bojā. Tā mūsu ģimenei ir liela traģēdija. Tāds ir karš Sīrijā. Cilvēki zināmā mērā pierod pie nāves. Pārējie no maniem tuviniekiem vēlas bēgt no valsts, bet tagad viņi to nespēj izdarīt. Izkļūt no Damaskas ir teju neiespējami, robežas ir slēgtas.
Tagad Eiropas robežas sīriešiem ir atvērtas plašāk nekā jebkad agrāk...
Jā, bet viņiem ir jāšķērso Vidusjūra, tad viņi nonāk Grieķijā, tad tālāk Serbijā, tad Ungārijā, Rumānijā. Daudzi zina, ka šajā ceļā var iet bojā, protams, daļa uzdrīkstas riskēt.
Vai viņi apzinās Eiropas iedzīvotāju attieksmi pret šo jautājumu?
Tiem, kas bēg uz Eiropu, ir zināmas ilūzijas, ka viņus šeit sagaidīs ar cieņu. Citādi jau viņi uz šejieni nenāktu. Viņi vienkārši meklē drošu vietu. Viņi grib strādāt, lai varētu veidot normālu dzīvi. Kopumā Eiropā patvērumu atraduši trīs mani draugi sīrieši, kuri tagad atrodas Vācijā. Bet katru dienu es uzzinu, ka kāds no rajona, kur es agrāk dzīvoju, ierodas Eiropā.
Jūs ar kādu esat ticies?
Jā, pirms pāris mēnešiem ar vienu draugu Vācijā. Viņš sacīja, ka tas bija ļoti sarežģīts ceļš, viņam nācies iet apmēram 20 dienu. Viņam bija svarīgi atrast drošu vietu, nākamais kritērijs bija, vai viņš varēs atrast darbu.
Vai viņi kaut kā iedala, kuras Eiropas valstis ir labākas, kuras sliktākas?
Dodoties uz Eiropu, viņi izvairās palikt tādās valstīs kā Ungārija, Rumānija, Grieķija vai Itālijā, jo viņi zina, ka tur nevar atrast darbu. Viņi cenšas nokļūt Vācijā vai Zviedrijā. Tagad pat aktuālāka ir Vācija, kas ir ekonomiski ļoti attīstīta valsts. Viņiem ir skaidrs, ka tā spēs piedāvāt arī darbvietas. Mēs, sīrieši, esam ļoti strādīgi, mēs patiešām mīlam un nebaidāmies no smaga darba. Protams, es negarantēju, ka neparādīsies kāds izņēmums, bet neviens sīrietis netaisās uzdzīvot uz valsts rēķina.
Kā viņi redz Latviju kā patvēruma vietu?
Atklāti sakot, Latvija sīriešu bēgļiem neliekas pārāk pievilcīga valsts. Pirmkārt, tas ir saistīts ar finansiālo aspektu. Latvijas valdība nav spējīga katram bēglim maksāt 400 vai 500 eiro mēnesī. Ja nav iespējams atrast darbu, tad kā lai viņi izdzīvo?
Bet mūsu valdība ne tuvu šādu summu nav spējīga nodrošināt arī vietējiem iedzīvotājiem, kam tas arī ir patiešām vajadzīgs.
Protams, tā situācija tāda ir. Tajā pašā laikā Vācija bēgļiem piešķir dzīvokļus, turklāt maksā viņiem vēl 400 eiro mēnesī, kas ir pietiekami, lai izdzīvotu. Es pazīstu dažus bēgļus, kas dzīvo Latvijā Muceniekos jau vairākus gadus. Viņi pirmos deviņus mēnešus saņem 240 eiro, pēc tam vairs nesaņem neko.
ANO Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs intervijā Dienai sacīja, ka bēgļi šeit nepaliks, jo mēs esam nabadzīga valsts.
Viņam ir taisnība. Pieļauju, ka bēgļu vidū būs daži jauni puiši, kas, iespējams, apprecēs kādas vietējās meitenes un tad dosies uz citu Eiropas valsti, lai atrastu darbu.
Lielveikalos trūkst pārdevēju. Dažas veikalu ķēdes pat devušas mājienu, ka piedāvātu darbu arī bēgļiem.
Pirmkārt, arī pārdevējiem jāzina valoda. Otrkārt, strādājot lielveikalā Latvijā, var nopelnīt apmēram 2,5-3,5 eiro stundā, tajā pašā laikā Vācijā, darot tieši to pašu darbu, maksā 10 eiro stundā.
Vai sīrieši jūt to agresiju, ar kādu tiek runāts par bēgļu uzņemšanu?
Protams. Kaut gan es saprotu arī eiropiešu bailes, šeit svarīgi ir tas, ka sīrieši bēg no nāves briesmām.
Vai jūs Latvijā jūtat citādu attieksmi savas izcelsmes dēļ?
Nē, nav ne miņas no diskriminācijas. Beļģijā gan es jūtu citādu attieksmi - patiesībā es te jūtos kā pilnīgs svešinieks. Beļģijā sabiedrība ir sadalījusies kopienās, kas katra dzīvo savu dzīvi. Marokāņi biedrojas tikai ar marokāņiem, turki tikai ar turkiem, un beļģi ir noslēgušies savā komūnā.
Kā jūs vērtējat, cik pamatotas ir mūsu bailes no atšķirīgā apģērba, piemēram, nikaba, kas pilnībā nosedz seju, atklājot tikai acis?
Šāda reakcija ir pilnīgi normāla, jo Latvija ir maza valsts. Tomēr ir jāsaprot, ka tas bēgļu daudzums, kas Latvijai jāuzņem, ir ļoti neliels, un jūs viņus pat nejutīsiet. Šis skaitlis ir niecīgs, ja ņem vērā, ka Latvijā ir ap diviem miljoniem iedzīvotāju. Tas neradīs kultūras atšķirības, kādas var novērot Rietumeiropā.
Bet cik liela nozīme ir šim apģērbam? Vai no tā nav iespējams atteikties, ņemot vērā, ka sabiedrība, kura bēgli uzņem savā zemē, nejūtas ērti, to redzot?
Tas ir ļoti izaicinošs uzdevums. Latvijas valdībai būtu jāmāca viņiem vietējās tradīcijas un kultūru, lai viņi saprastu, kādas ir mūsu vērtības, kas Latvijas sabiedrībai ir un kas nav pieņemams. Šajā ziņā viņi jāuztver kā zīdaiņi, kuriem ir jādod iespēja soli pa solim uzsūkt vietējo kultūru. Viņiem ir jāpaskaidro, konkrēti kuras lietas mums ir nozīmīgas un pret kurām ir jāattiecas ar īpašu respektu. Viņiem ir jāmāca valoda. Kad es šeit atbraucu, man bija problēmas atrast normālus latviešu valodas kursus pat par maksu. Turpretī Francijā, Beļģijā un Vācijā valsts valoda pirmos divus trīs gadus tiek pasniegta bez maksas. Ir jāsaprot, ka, iemācoties valodu, cilvēks ne tikai saprot, ko saka latvietis, viņš palēnām sāk just un saprast arī domāšanas veidu un attieksmi.