Atskatījos - Stefānija! Mana kādreizējā paziņa! Tikpat ņipra un izskatīga kā pirms nu jau vairāk nekā 10 gadiem. Ilgākām sarunām gan nebija laika - Stefānijai Zagorskai vajadzēja sekot saviem vadāmajiem, kas esot no Polijas. Piedāvāju tikties kādā brīvākā brīdī. Gribējās zināt, kā paziņai seniores gados izdevies palikt tikpat jaunai un kustīgai.
Katram sava dziesma
Kad gaidītais brīdis pienāca, ieteicu sameklēt kādu klusāku stūrīti, kur piemesties. Taču Stefānijai bija cits plāns: gribot man parādīt dažas neparastas vietiņas vecpilsētā. Burvīgi pagalmiņi, vasaras dārzi... Tie man, rīdziniecei, bija jauni, neredzēti atklājumi. Jā, uz šādām un līdzīgām vietām Stefānija ved dažādu zemju tūristus. Viņi nebeidzot brīnīties, cik Rīga skaista, tīra un saposta, cik tās cilvēki - laipni un korekti.
Kad beidzot esam noenkurojušās kādas kafejnīcas omulīgajos dīvānos, taujāju: no kurienes tāds nelatvisks vārds - Stefānija? Tas viņai no mātes puses. Esot dzimusi jauktā ģimenē - tēvs, latvietis, esot apprecējis poļu jaunavu. Bet kura tautība Sofijā dominē? Viņa pasmejas un saka: «Visiem paziņām esmu darījusi zināmu: tikai nenovediet mani līdz brīdim, kad pamodīsies mans poļu temperaments! Par laimi, to kritiskos brīžos noliek pie vietas latviskais mierīgums un apdomīgums. Un iestājas līdzsvars. Esmu apmierināta ar savas izcelsmes salikumu.» Bet viņas vārdam esot traģiska pieskaņa. Kad mātes māsai Stefānijai 25 gadu vecumā nācās šķirties no šīs pasaules, viņa palūgusi radinieci savu jaundzimušo meitu nosaukt savā vārdā. Tas arī izdarīts, taču Stefānijas māte savās sērās nav spējusi septiņus gadus izrunāt mirušās vārdu un savu mazulīti saukusi par Musju. Daži domā, ka tāpēc Stefānija izskatoties par septiņiem gadiem jaunāka. Lai nu kā, bet, skolas gaitas sākot, meitēns tika pie sava īstā vārda. Jāmācās bija krievu skolā. Poļu skolas pēckara Rīgā nebija, bet latviešu skola - tālu prom. Kurš bērnu uz turieni lai vestu? Vecāki visu dienu darbā, ome -veca. Un valoda meiteni nebiedēja. Viņas kuplo radu ģimenēs runāja dažādās valodās: igauņu, ebreju, poļu. Omītes māsas bija saprecējušās ar cittautiešiem. Kad visi sanāca kopā, katrs dziedāja savas tautas dziesmas. Gāja jautri!
Uzbango poļu asinis
Bet jautrība beidzās, kad Stefānijai vajadzēja izvēlēties tālāko dzīves ceļu. No sapņa par studijām universitātē nācās atteikties - slimība, kas aizsauca viņsaulē tanti, klusībā piezagās arī Stefānijai. Strādāt varēja, un meiteni pieņēma darbā fabrikā Rīgas audums. Pamazām veselība uzlabojās. Uzņēmuma vadība ievēroja sprigano meiteni, kura allaž bija visu kolektīva pasākumu aizsācēja, un izbīdīja viņu komjaunatnes darbā. Stefānijai tiešām padevās viss, bet jo īpaši organizēt ceļojumus - gan pa Latviju, gan kaimiņu republikās. Kā tāls sapnis dzima apņēmība kādreiz ielūkoties arī tālāk aiz dzelzs priekškara.
Toties komjaunatnes darbonei pavērās iespēja iegūt augstskolas diplomu. Studentes gadi ritēja Viļņas augstākajā partijas skolā. Bet pēc augstskolas beigšanas sākās darba dzīve Rīgas Proletāriešu (tagad Vidzemes) rajona partijas komitejā instruktores amatā. Nu atkal varēja likt lietā savas organizatores dotības. Likās - dzīvē rasts piepildījums. Bet tad vienā mirklī viss sagriezās kājām gaisā. Pēc tam, kad instruktore atteicās parakstīt kāda uzņēmuma atskaiti ar viltotiem datiem, nodaļas vadītāja uzbrēca: «Ārā! Uz visiem laikiem! Pēc 24 stundām lai tavas smakas te nebūtu!» Šie vārdi Stefānijā izraisīja īstu šoku. Kā tā - nelikumīgi atlaista! Viņa, ideāliste, kas godprātīgi darīja savu darbu! Notikušais sagrāva visu viņas vērtību sistēmu. Uzbangoja poļu asinis. Prom uz CK protestēt! Tur centās nomierināt, sak', nokārtosim. Ejiet atpakaļ un strādājiet! Bet Stefānija - nemūžam! Ko ar tādu tiepšu lai iesāk? Piedāvājuši darbu Arodbiedrības centrālajā padomē. Stefānijai darbs ar cilvēkiem tomēr sirdslieta. Ies ar`. Taču tie vairs nebija partijas funkcionāri, bet vienkāršie cilvēki ar saviem priekiem un bēdām. Stefānijai nācās piezemēties.
Ko sirds vien kāro
Pēc atmodas arodbiedrībā cilvēks ar partijas skolas diplomu vairs nederēja. Stefānijai ilgi domāt nevajadzēja: tikai uz tūrismu! Beidzot varēs apskatīt Eiropu. Pati un arī citus aizvest. Pēc kursu beigšanas varēja izvēlēties valsti, ar kuru strādāt. Nu, protams, Čehija, skaistā zeme ar kalniem, pazemes alām, pilīm, Zelta Prāgu! Sākās darbs firmā Relax Tūre. Toreiz, 90. gadu vidū, gida pienākumi bija saistīti ar grūtībām, milzīgu atbildību par cilvēkiem. Taču Stefānijas tūrisma takas nebeidzās tikai Čehijā. Pašmācības ceļā apguva svešvalodas, un nu mazā sirsniņa virs tūristu galvām šūpojās arī Polijā, Ungārijā, Slovākijā, Itālijā. Un tomēr Čehijas galvaspilsēta palika Stefānijai vismīļākā. Viņa pat ieguva sertifikātu, kas dod tiesības strādāt par gidi Prāgā. Vienīgi mātes ilgstošā slimība atturēja to darīt. Savukārt šobrīd viņa aprūpē savu 90 gadu veco tanti. Un darāmā jau pietiek tepat Rīgā. Stefānija ir pieprasīta tūristu pavadone. Līdztekus gida darbam uz laiku pārņēmusi valdes priekšsēdētājas pienākums Latvijas un Čehijas, Polijas sadarbības asociācijā, darbojas arī Rīgas aktīvo senioru sadarbības aliansē.
Es nejautāju, ar kādām sportiskām aktivitātēm Stefānijai izdodas turēties tik mundrai. Ja cilvēks spiests dienā tik daudz staigāt, nekāda papildu kustēšanās nav nepieciešama. Vai kājas dienas beigās nejūt smagumu? Kā nu ne, saka Stefānija. Bet viņa ar to tiekot galā, lietojot dinamisko krēmu. Pēc lietošanas - kaut vai dejo! Bet seniora gadi - tā taču ir brīvība! Nodarbojies, ar ko vien sirds kāro. Un Stefānija to dara.