Krieviem ir teiciens - «Iet uz visu banku». Un viņi ļoti bieži pēc tā vadās. Vajag nodemonstrēt savu pārākumu pār citiem - iet kaut cauri sienām, bet savu panāk. Par to, kas būs pēc tam, domās pēc tam. Un galu galā uzvarētājus, stipros taču nesoda, nu visādā gadījumā - lai tik pamēģina, tā dabūs pretī! Un cik tad ilgi kāds dusmosies, kā saka, papukstēs un nomierināsies, bet «varenie iekarojumi» paliks vēsturē. Piemēru tādai attieksmei netrūkst. Krimas «referendums» un tās iekļaušana Krievijas sastāvā, atbalsts separātistiem Ukrainas austrumu reģionā, iespējams (starptautiskie eksperti sakās pierādījuši, pati Krievija to apstrīd) blēdīšanās ar dopinga lietošanu un analīžu rezultātiem Soču olimpisko spēļu laikā un ne tikai tur.
Jautājums šajā kontekstā ir par, kā tagad mēdz teikt, pārējās pasaules pacietības mēru un spēju dot pretsparu. Valstu līderi, protams, neskopojas ar sašutuma paušanu ikreiz, kad kļūstam liecinieki kaut kam «ārpus rāmjiem» ejošam, taču diez vai šādos gadījumos pamats runāt par līdzsvaru starp rīcību un reakciju uz to. Sankcijas? Krietns laiks pagājis, kopš tās ieviestas, to efektivitāte - visai pretrunīgi vērtējama. Kaut vai tajā ziņā, ka tās iekšzemē tiek izmantotas sabiedrības mobilizēšanai, vēstot, ka apkārt esošie ienaidnieki grib Krieviju iznīcināt un tāpēc vēl vairāk jācīnās pretī, pieciešot arī grūtības. Un cilvēki, ne to vien savulaik piedzīvojuši, piecieš.
Ja kas rada problēmas, tad tā ir zemā naftas cena pasaules biržās, un, kaut gan ar sankcijām tā vismaz tiešā veidā nav saistāma, Krievijas varas ideologi arī to prot «iepakot», kā vajag. Tāpat kā nu jau kārtējos ar dopinga skandāliem saistītos liegumus un to draudus Krievijas sportistiem - jau dzirdami Krievijas amatpersonu vēstījumi, ka arī te visu nosakot politika.
Notikušais ar Krimu, Austrumukrainu vēl ilgi būs kā tādas kvēlojošas ogles uz sarunu takas, savukārt pētnieku paustais par dopinga lietošanu Sočos un tā slēpšanu prasās pēc ātras reakcijas. Un arī te lēmumu pieņēmēji ir visai smagas dilemmas priekšā. Ja sankcijas skars tikai šauru Krievijas funkcionāru loku, tas būs skaidrs signāls, ka tieši tā ir jādara, kā izmeklēšanā teikts, lielo panākumu vārdā vēlāk var arī noupurēt pa kādam «činavniekam». Savukārt, ja sods attieksies uz sportistiem, valstij tas būs pazemojoši, taču visvairāk skars konkrētos cilvēkus personiski, jo laiks, kad katrs no viņiem var gūt lielākos panākumus, ir stipri ierobežots.
Tad nu ir jautājums, kāpēc soda neizbēgamības princips šādās situācijās īsti nedarbojas vai arī ietekmē ne tos, kas visvairāk būtu pelnījuši? Soģi tik neprasmīgi?