Valsts tēlu var uzdot veidot kādam institūtam, tomēr neesmu pamanījusi, ka tas strādā. Drīzāk kaitinošas nekā saistošas ir milzīgās siera un rupjmaizes reklāmas lidostā. Valsts, kas dzied, pilsētas, kas ir uz viļņa un kurās piedzimst vējš. Vai tas ir viss, kas mums ir, vai ar to esam īpaši? Nekad neesmu jutusies piederīga šiem saukļiem, esmu jau rakstījusi, ka neēdu rupjmaizi un labāk par ķimeņu sieru man garšo saulē kaltēti tomāti.
Es pieļauju, ka eksistē kādi nebūt saukļi, ar ko sevi reklamējusi Francija, Dānija vai Vācija, man par šīm valstīm priekšstats veidojies no sastaptajiem cilvēkiem, no lasītām intervijām, pat no dāvanām un konfekšu kārbām. Vāciešus esmu iepazinusi kā pieklājīgus un godīgus, viņiem rūp apkārtējā vide. Dāņi? Mazliet augstprātīgi, visu zina, taču ar lielu taisnīguma apziņu un valsts līmeņa investīcijām publiskajā labklājībā. Profesijas dēļ man nav paslīdējis garām fakts, ka par šo labklājību tiek gādāts, ņemot talkā dizainu. Un tās nav naivas izdrukas uz plastikāta, ko izkarināt lidostā. Franči garšīgi ēd un nepaliek resni, viņu mūzikā ir smeldze un ironija, taču arī burvīgs vieglums, gaisā virmo patīkamas neformulējamas sajūtas. Tur ir kaut kas, no kā grib pasmelties visi pārējie.
Esmu satikusi daudzus centrāleiropiešus, kas slikti runā angliski. Toties skandināvi un nīderlandieši runā vai visās valodās. Tas ir fakts! Dažreiz brīnos, kas man ļauj visu saprast pat tad, ja cilvēka vārdu krājums kādā mums kopīgi saprotamā valodā ir mazs. Varbūt sirsnīgs smaids, varbūt manieres, varbūt gaumīgas brilles un kopējais iespaids. Kā redzat, par mantojumu, arhitektūru, operu, oriģinālliteratūru es nerunāju. Tās ir īpašas vērtības, kas jākopj un jāattīsta, tās ir neizmērāmas pamatvajadzības, taču tas nepalīdz veidot un būvēt tēlu.
Igauņi jau ir publiski pauduši viedokli, ka latvieši ir negodīgi. Skaidrs! Apkārt vieni vienīgi meli un šmaukšanās. Tāds ir mūsu valsts tēls. Mūsu valsts tēls, ko komunicē politiķi un amatpersonas, nav eiropeisks, tikpat margināls ir mesidžs, ko sūtām katrs individuāli. Ir skaidrs, ka pēc visiem ārējiem parametriem komunicējam tēlu krietni zem attīstīto valstu vidusšķiras imidža. Gēla nagi un blaugznaini pleci, komiski uzvalki un švakas zināšanas par etiķeti, nelasītas grāmatas un avīzes. Valsts tēlu diemžēl veido arī televīzija, kurā par to tik bieži runā. Vai tie būtu jaunie «sarkano līniju» raidījumi vai kultūras šovs, televīzijas ekrāna estētika ir kā skābe acīs. Latvijas vide ir tik disharmoniska, ka valstij jāiziet kolektīvais atkopšanās kurss psihologa kabinetā, jo, kā zināms, - kāda vide, tāda dvēsele un tāds tēls.