Dažiem zelta stunda
Jauniestudējuma pirmizrāžu (5.III, 6.III) pamatvērtība pirmām kārtām ir vairāku solistu, LNO orķestra un diriģenta Modesta Pitrena sniegums - perfekts, precīzs, bet arī tēlaini dzīvs, situācijas spilgti raksturojošs un dziedātājus atbalstošs. Visspilgtāko brīžu topā ierindojās lieliskais uvertīras izpildījums un simfoniskā epizode, kuras mūzikā atainota vētra. Daži solisti piedzīvoja savas zelta stundas: izcila, sākot jau ar pirmo, vokāli ļoti grūto kavatīni un beidzot ar dzīvo aktierspēli visā izrādes gaitā, bija Ingas Šļubovskas Rozīna (6.III). Ne tik pārliecinoša, tomēr uzveikusi pārbaudījumu, pirmizrādes Rozīna Evija Martinsone, toties aktīvāk liek lietā savas aktrises spējas.
Efektīvi Romāna Poļisadova sulīgajā basā pirmizrādē izauga Bazilio slavenā «Tenku ārija», kuru nākamajā vakarā Rihards Mačanovskis diemžēl teju vai «pazaudēja». Viesim - vieglajam liriskajam turku tenoram, aktieriski artistiskajam Tanselam Akzeibekam - piestāv grāfa Almavivas loma. Figaro lomu, kurai piešķirts krāšņi savdabīgs narcisa transvestīta piesitiens, ar patiku izgaršo un pasniedz moldāvu baritons Andrejs Žilihovskis, savukārt mūsu Jāņa Apeiņa trumpis ir stabilais vokālais sniegums (arī komiskā ātrruna), tomēr viņš šķiet par vīrišķīgu režisora neparastajam Figaro tēla redzējumam. Poļu bass Pjotrs Micinskis abās izrādēs doktora Bartolo lomā demonstrēja gan sulīgu vokālu, gan raksturu. Nelielo «otrā plāna» raksturlomu - kalponi Bertu - vienīgajā ārijā savā krāšņajā mecosoprānā neaizmirstamu padara Ilona Bagele. Pārliecina scenogrāfijas un kostīmu pasaule, kurā fantāzija iet roku rokā ar «reālu», laikazoba «iegrauztu» rokoko stilu: pat notraipītas ar asinīm un mazliet paplosītas, elegantas ir Rozīnas kleitas un Bartolo apartamentu sienas ar augstajiem logiem. Atradums ir paceļamais nolaižamais Rozīnas krātiņš - vienlaikus arī balkons. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas un scenogrāfes Ievas Kauliņas veikums, rotaļājoties ar krāsām un formu, ir gaumīgs, harmonisks un izteiksmē konsekvents. To nevar teikt par Aika Karapetjana režiju operas debijā. Izlēmis pazīstamās itāļu komiskās operas darbību risināt Spānijā, kur dīvainā kārtā plosās Lielā franču revolūcija un ainavā iekomponējas giljotīna un kāds nelaimīgs pakārtais, režisors izrādes gaitā iekarst līdz pat mēmo šausmu filmiņu cienīgai estētikai: doktors Bartolo uz skatuves nozāģē kādam ievainotam upurim kāju un vēl ilgi skraida pa skatuvi, vicinādams arī asiņainu zāģi un vēl asiņaināku palagu.
Melnā humora artilērija
Vaina ir disproporcijā. Tajā, ka kāja, tiklīdz nozāģēta, un arī pārējie iepriekšminētie rekvizīti kļūst par galveno uzmanības centru veselas ainas garumā. Publikas daļai, kurai tīk mēmo šausmu filmu garā izturētais «melnais» humors, sākumā kādu brīdi nāk smiekli, vērojot, kā doktors Bartolo sev un citiem pielaiko šo trofeju. Bet pēc tam apnīk. Piemēram, runājošās dzīvās manekenu galvas furgonā, kurā bārddzinis Figaro noglabā parūkas, šķiet krietni asprātīgāks akcents tieši tāpēc, ka tās «atdzīvojas» tikai uz īsu brīdi un furgona durvis pēc tam tiek aizvērtas ciet. Rodas iespaids, ka, ilgstoši veidojot šausmu filmu, režisors tās elementus liek visur. Ir arī citas nekonsekvences: cenšanās pasniegt Bartolo kā revolūcijas piekritēju (uz to norāda arī viņa istabas sienas Francijas karoga krāsās) cieš fiasko brīdī, kad, ieradusies viņa namā, jaunā režīma policija aiznes prom viņa materiālo godību. Arī iekārot savas audžumeitas pūru revolucionāram nepieklātos. Bet nu pietiks: šī ir jauna režisora debija, un salīdzinājumā - nebūt ne sliktākais, ko nācies mūsu Operā šajā (XXI) gadsimtā redzēt.