Dzīves haoss kā spēles princips
Tomēr paradokss - tieši pēc formāliem standartiem izrāde kalpo par absolūtu uzskates līdzekli kvaziakadēmiskam psiholoģiskā reālisma metodes «darbīgumam» mūsdienu mākslā. Tas ir reālisms, kas novests līdz galējai robežai. Taču šī reālisma magnētisma «mīklas» atminējums nav meklējams apstāklī, ka vienlaikus notiek pat desmit simultāndarbības (aiz verandas loga lapenē, priekštelpā pirms ēdamzāles, pašā ēdamzālē, mežā - katrā kaktiņā un stūrītī) vai uztveri «apgrūtinošajā» skatuviskajā eksistencē, kad aktieri runā/murmulē/pukst/izdveš/nočukst/kliedz tekstus - vienlaikus dažādos ansambļos un dažādās vietās.
Jā, tas ir «dzīves haoss», kas te tiek lietots kā spēles princips, taču tas drīzāk ir radniecīgs džeza vai fūgas melodikai, aritmijai, nevis bezjēdzīgai dzīves pašplūsmei, kura citā izpildījumā varētu paust totālu eksistenciālu bardaku. Režisors ar aktieriem Čehova tekstus adaptējuši ar apbrīnojamu vieglumu, uzsēdinot teju vai katru repliku uz Staņislavska «darbīgās analīzes metodes», līdz ar to katrs teksts ir iekļauts kādā etīdē - princips, radniecīgs Anatolija Vasiļjeva auglīgajai jaunības režijas metodei, kas bija vērojama tādos šedevros kā Serso un daļēji - Jauna cilvēka pieaugusī meita, bet vēlāk kļuva par formālu vingrinājumu bez psiholoģiskas motivācijas. Čehova lugas jauneklīgums, kad par traģiskām lietām VĒL IR iespējams runāt bez sāpjnožēlas - tas, protams, rodas no autora jaunības (bet ne muļķības) un šajā ziņā Hermanis ar vācu aktieriem ir sprigani pēc velliņa. Azartiski, nekaunīgi, bravūrīgi, jā, naivi, bet vairs tomēr tie nav ideālisti.
Un tieši šajā psiholoģisma perfekcijas vieglajā «neobligātumā», džeziskumā dzimst izrādes kamertonis - dzidro skumju vadmotīvs («ak, stīga pārtrūka…» - kā Čehovam), kad pēkšņi apjēdz, ka izrādes stāsts ir par ļoti simpātiskiem, visumā jaukiem cilvēkiem, kas viens otru nomoka līdz nāvei.
Romāniņi, kas nebeidzas ne ar ko
No vienas puses - vīrieši, kas flirtē un dzenas pakaļ sievietēm - dažs laiskāk un vecuma dēļ «ar aizdusu», cits alkaināk, neprātīgāk, jo īsti nezina, ar ko vēl tādu «uzmundrinošu» Krievijas provincē varētu piepildīt dabas auglības esences - vasaras - dienas un naktis. Tāpat, šaubu nav, visi šie romāniņi un intrigas nekad nebeigsies ar izvirtīgu orģiju finālā, - labākajā gadījumā ar «bezfilmu», pamatīgām paģirām un kauna sajūtu… par to, ka nekas nav bijis.
Sievietes, lai arī kā sulpilni ziedi nobriedušas «ņemt varu savās rokās» (lugā pulka tiek runāts par emancipācijas jautājumiem un sieviešu īpašo lomu dzīvē!), tomēr saglabājušas «korsetes un stingrā apģērba stila» rāmi - lūk, kāpēc izrādē visas četras galvenās varones (Anna, Sofija, Marja, Saša) atgādina, jā, laikpalaikam izaicinoši valdonīgas, tomēr tik un tā - rātnas ģimnāzistes. Viņas vēl ir «morālā laikmeta» būtnes, vēl nav jūgenda vaļību indes skartas. Kaut izrādē visas viņas piedzīvo savu kairinošā triumfa brīdi, kad ir - kaut uz mirkli, kaut apreibumā - iekārotas. Vislabāk, ja kārummīlis būtu Platonovs.
Tas, kā Hermanis režisē erotiskos un jutekliskos skatus, mani neatvairāmi pārsteidza - piemēram, ar sievieti starp durvīm (kad, iespējams, notiek vienīgais dubultkrāpšanas gadījums - starp abiem precētajiem Sofiju un Platonovu) vai deja ar naudu un mēģinājumu tikt līdz dāmas (ģenerāļa atraitnes) apakšveļai, vai absolūti šedevrālā reibuma epizode par to, kurš vācu literāts ir žīds - starp ebreju dzejnieku Vengeroviču junioru un Platonovu - un bez jelkādas homoerotiskas nozīmes. Vienkārši abi vīrieši mētājas ar mazu spilventiņu, bet tam ebreju jauneklim ir tik virtuozi izteiksmīgas un tik ļoooti sievišķīgas roku pirkstiņu kustības… Ne mazums skatītāju zālē uzgavilē!
«Varēja būt, bet nebij» rotaļas
No otras puses, lugas šķitums - ka šie dīkie vasarnieki aiz gara laika moka viens otru ar savām «varēja būt, bet nebij» rotaļām - patiešām spiež domāt, ka Čehovs kā dramaturgs ir vieglprātīgs satīriķis, kas groteskā formā demonstrē, cik izkurtējusi patiesībā ir krievu muižniecība - viss šis cilvēku pulciņš, kas aplūkojams Platonovā, ir «pašpārtiekoši ļaudis» - viņi visi atrodas uz bankrota robežas, izsniedz ne ar ko nesegtus vekseļus, ir viens otram visu laiku parādā (dzīve uz parāda arī ir izrādes blakustēma), - līdz ar to arī privātajā dzīvē viņi pieraduši parazitēt viens uz otra jūtām, jo paši par savām nekādā vīzē netiek skaidrībā. Vai varbūt pat nav spējīgi sevī jelkādas dzīvas jūtas sameklēt - tur, slepenajos dvēseles pagrabiņos. Viņi emocionāli pārtiek viens no otra, līdz ļimst. Vai nu no izlaktā vīna daudzuma (visbiežāk), vai nu no nejauša vai jauša šāviena no medību bises. Platonovam, kurš bija sapinies jūtās starp sevi, sievu, ģimeni un trim citām sievietēm, kurām visām tika dāvātas nez kādas cerības.
Cerības - uz ko? Uz laimi būdiņā - kopā ar mazam, žiperīgam susļikam līdzīgo izūtrupēto muižnieku, tagad lauku skolmeistaru Mihailu - Mišelu Platonovu? Smieklīgi, nožēlojami un traģikomiski reizē. Jo Platonovs nav nekāds «nākamības sapņu princis», kas līdzīgi vētrasputnam (Gorkijs) ieskandina jaunos laikus, laikus, kuros «debesis būs dimantos». Kādi dimanti, ja biksēm dibens izdilis?
Par laimi, Čehovs dod vienai no «Platonova brūtēm» (izrādes traģikomiskajā kontekstā tam jāskan kā analogam leģendārajām Jēzus brūtēm) rokās stroķi un viņa mazo, mērkaķītim - sātaniņam līdzīgo mošķi Platonovu ar bisi nošauj. Un visiem kļūst viņa dikti dikti žēl. Ne tādēļ, ka bojā gājis varonis. Ne tādēļ, ka miris «katras sievietes sapnis» (par spīti vellišķīgajai ārienei Martina Vutkes Platonovam piemīt ārkārtīgi spēcīgs, es teiktu - zibenīgs seksapīls!). Vienkārši tādēļ, ka šī Platonova klātbūtnē visi sastinga mulsinošā, transam līdzīgā somnambuliskā rituālā, vārdā cilvēka cienīga dzīve. Cilvēka cienīgi ir mocīt citus un pašam ciest, visu saprotot.
Raksta 1. daļa Kultūras Dienā 20. maijā.