Strupceļš var būt arī gala pietura... Ja nopietni, kur tu redzi strupceļu? Pirmais. Pašreizējā brīdī divas partijas ir pateikušas, ka tās grib valdīt, un tām - Saskaņai un Zatlera partijai - pietiek balsu. Arguments, ka valdību nevar noturēt ar 51-53 balsīm, ir kļūdains. Tik neliels balsu pārsvars nozīmētu tikai to, ka pozīcijas deputāti nevarētu aizbraukt kādā komandējumā, tomēr arī te jāpiebilst, ka līdz šim ir bijis nerakstīts likums, ka opozīcija šādus vājuma brīžus neizmanto un, piemēram, sūta komandējumā kādu no savējiem. Tātad noturēt valdību var. Otrais. Ir pagājušas tikai divas nedēļas kopš vēlēšanām - visi satraukti, vieni jūtas kā uzvarētāji, citi -pazemoti... Priekšvēlēšanu cīņas karstums ir palicis. Bet gaisotne atdzisīs, un tad sāksies konstruktīvākas sarunas. Citiem vārdiem sakot, nekāda strupceļa nav. Valdība Latvijai būs, likumdošanas process būs.
Tas, kas šajā pēcvēlēšanu situācijā tomēr ir mazliet neparasts, - cik strauji liela daļa vēlētāju sajūtas vīlušies. Parasti tomēr neizbēgamā vilšanās iestājās vēlāk - izveidoja valdību, tā pastrādāja, kļuva skaidrs, ka bagātāks nekļūsti... Tagad, pieļauju, liela daļa, jo īpaši latviešu vēlētāji, jūtas jau apmānīti. Pirms vēlēšanām mums teica, ka mēs visi cīnīsimies pret oligarhiem. Tā vietā viņi dabūja cīņu par prezidentālu republiku un vēlēšanos iet kopā ar Saskaņas centru.
Nu kā - cīnīsies kopā ar Saskaņu pret oligarhiem...
Tev neliekas, ka šāds vārdu savienojums ir vienkārši smieklīgs? Labi. Jebkurā gadījumā Zatlera partijai jārēķinās ar popularitātes kritumu, kas savukārt nozīmē, ka ideju par tautas vēlētu prezidentu tā noliks kaut kur patālāk. Tiesa, nevajag Zatleru novērtēt par zemu. Viņš sāka savu politisko mūžu kā oligarhu ieliktenis sabiedrības acīs, bet pēc tam ieguva popularitāti.
Bet vai strupceļš nav citā aspektā - ka kārtējo reizi nevedas ar t. s. cittautiešu politisko pārstāvju iesaisti valdībā?
Piekrītu. Bet kāpēc? Ja paskatāmies pēdējos četrus gadus, nacionālais jautājums nebija nedz politiskās, nedz sabiedrības darba kārtības jautājums. Pēkšņi pēc vēlēšanām mēs uzzinājām, ka tas ir svarīgi, ļoti sāpīgi un tūlīt jārisina. Un ka tas, izrādās, ir bijis šo vēlēšanu galvenais jautājums! Pirms vēlēšanām mēs dzirdējām, ka svarīgākie risināmie jautājumi ir budžets, parāda atdošana, reformas izglītībā utt., kas nav saistīti ar starpetniskajām attiecībām. Ironiski izsakoties, redz, kā mēs pārpratām politiķus...
Vai nav tā, ka cilvēki instinktīvi sajūt, ka ekonomiskie jautājumi tāpat tik ātri nerisināsies, ka ir pārāk daudz faktoru, kurus mēs nevaram ietekmēt, un attiecīgi pievērš lielāku vērtību nacionālajiem jautājumiem.
Mana un pasaules pieredze liecina, ka ekonomiskās problēmas var atrisināt ātrāk nekā starpetniskās. Es nesaku, ka tās nav jārisina, - ir! Un nav jau tā, ka nekas nebūtu darīts. Mēs nenovērtējam, ka, lai gan nedzīvojam pilsoniskā saskaņā, tomēr pilsoniskā mierā gan, un tas nav maz. Man ļoti nepatīk runāt par okupācijas tēmu, jo tas ir atslēgvārds agresīvāko politiķu pamodināšanai. Tomēr viena sakarība ir. Ja Saskaņa iegūtu, teiksim, 15 vietu, tad viņi jau sen būtu valdībā, jau iepriekšējās. Tas, ka viņu vietu skaits ir tik liels, iedarbina mūsos izdzīvošanas instinktus. Un tas zināmā mērā ir okupācijas sekas. Apburtais loks.
Labi, reāli SC un ZRP var izveidot divu partiju valdību, bet vai nav tā, ka viņiem pašiem patiesībā ir bail tādu atbildību uzņemties?
Skaidrs - ja ieliek divus jaunus leitnantus vadīt visu armijas korpusu, viņi nejūtas labi. Un mūsu leitnantiem ir pamats baidīties. Paskatāmies sarakstus - tur nav premjera kā «sugas». Jā, Urbanovičs būtu piemērots - ar savu pieredzi, māku runāt, būt pacietīgam un uzbrukt īstajā brīdī. Bet viņš, domāju, to amatu negrib. Ušakovs? Atdot Rīgu? Tātad premjers nāk no ZRP. Tur tāds ir? Labi, visi kopā meklēsim... Nav tā, ka viņi tieši baidās. Bet, ja runājam par ZRP, skaidrs, ka viņi gribētu līdzatbildību dalīt ar Vienotību. Jo skaidrs, ka, ejot kopā ar Saskaņu, izteiciens «roka roku mazgā» sabiedrības acīs apvēršas par «roka roku smērē». Un ja ZRP būs pirmā pilsoniskā partija, kas ies kopā ar Saskaņu, viņus nosmērēs melnus. Savukārt, ja pievienojas Vienotība, tad arvien varēs māt ar galvu otra virzienā: mēs jau negribējām... Manuprāt, Vienotība pašlaik ļoti smalki, bet nesmalkjūtīgi spīdzina Zatleru. Protams, Vienotību var saprast - kāda viņiem garantija, ka pēc budžeta uztaisīšanas viņus neizstumj? Vēl vairāk - viņi rēķinās, ka Zatlera kā prezidenta mestais bumerangs, Saeimas atlaišana, atbildību par politiku pārliekot no vēlētājiem uz populistiem, nenāks jau nākamgad atpakaļ kā kārtējā krīze. Vienotības interesēs ir palikt malā un ļaut Zatleram aplauzties, pārmācīt viņu. Galu galā bija iespēja neveidot vēl vienu latviešu partiju, nešķelt elektorātu un dabūt, teiksim, 40 vietu Saeimā.
Vai Vienotība ir pietiekami vienota, lai paliktu opozīcijā un zaudētu vietu pie resursu pārdales?
Jā, bet patiesībā, lai kādā virzienā viņi dotos, kāds var atšķelties. Ies kopā ar Saskaņu, ir cilvēki, kuri izstāsies. Protams, ir ļaudis Vienotībā, kuri ir pieraduši pie varas, tādēļ šūpošanās risks pastāv. Tomēr kopumā Vienotība ir stiprāka, nekā no malas izskatās.
Bet vai tad ZRP, kur arī ir prātīgi ļaudis, nesaprata, ka iedzīs sevi stūrī ar tekstiem par tankiem - šādu nepiekāpību SC aicināšanas jautājumā?
Man ir aizdomas, ka tā SC aicināšana ir apzināta rīcība, kas saistīta ne tikai ar Zatlera kā indivīda vēlmi palikt politikā, bet viņa patiesu pārliecību, ka ir pienācis laiks SC aicināšanai varā. Tas, kur viņš kļūdījās, - neņēma vērā, ka latvieši ir ļoti dažādi un ka daudziem nav saprotams, kāpēc tas notiek tieši tagad.