Tagad naudas darbs man saistīts ar vienu transnacionālu kompāniju, kurai reklāma nav vajadzīga un līdz ar to tās nosaukumu neminēšu. Otra lieta, ko daru, un tā vairāk ir sirdslieta, hobijs, - pagājušajā gadā Amerikā ir dibināta jauna nevalstiska organizācija Transatlantic Renewal Iniciative, esmu tās padomē. Mēģinām iesaistīt jaunu paaudzi domāt, runāt, diskutēt par transatlantismu. Jo tā cilvēku - gan Eiropā, gan Amerikā - paaudze, kura līdz šim veicināja NATO paplašināšanos, NATO jaunās lomas atrašanu pasaulē, tā vai citādi drīz aizies gan no aktīvās politikas, gan arī no viedokļu veidošanas un paušanas. Uz konferencēm aicinām cilvēkus 25-40 gadu vecumā, kuri savās valstīs ir jau kaut ko sasnieguši neatkarīgi no tā, vai tas būtu privātais sektors, darbs valdības institūcijās vai nevalstiskās organizācijas.
Attiecībā uz darbu pie Valsts prezidenta man tur nekas daudz nav sakāms. Tas bija tāds īss savienojums.
Īss savienojums ar īssavienojumu beigās?
Var jau teikt arī tā. Nav jau nekāds noslēpums, ka man bija viedoklis, kā risināt attiecības ar Baltkrieviju. Tas skāra arī konkrētu jautājumu par Baltkrievijas kravu transportēšanu. Problēma bija Latvijas pusē. Neiedziļināšos detaļās, bet man bija risinājuma piedāvājums, es to īstenoju, un esmu priecīgs, ka Latvijas un Baltkrievijas starpvaldību komisijas pēdējā sēdē, kā saprotu no dokumentiem, baltkrievi ir apņēmušies nākamajos gados nevis samazināt, bet gan palielināt savu kravu tranzītu caur Latvijas ostām.
Vai to nav ietekmējusi arī ES kopējā noskaņojuma maiņa pret Baltkrieviju?
Jā, attiecības ir ievērojami uzlabojušās. Viennozīmīgi. Un arī mans viedoklis bija, ka Latvijai jāveido ciešākas saites ar savu kaimiņvalsti. Mums starpvalstu dialogs regulāri būtu jāuztur vismaz premjeru līmenī. Tādā veidā varam arī pozitīvi ietekmēt tos jautājumus, par kuriem uztraucas pārējā Eiropa - tie ir cilvēktiesību, vārda brīvības jautājumi. Īpaši Latvijas prezidentūras laikā mēs varam sasniegt abus mērķus - pastiprināt ekonomisko sadarbību ar Baltkrieviju un vēlreiz vērst baltkrievu uzmanību, protams, neiejaucoties viņu iekšējās lietās, ka viņiem pašiem ir izdevīgāk, ja nav neviena, ko Eiropa varētu uzskatīt par politieslodzīto Baltkrievijā (šī tēma īpaši svarīga vācu politiķu skatījumā).
Baltkrievija kā ļoti pozitīvs sadarbības partneris ir svarīga arī Eiropas Savienības un Krievijas abpusējo sankciju kontekstā. Baltkrievijas valdības izteikumi un rīcība Ukrainas konflikta sakarā bijuši ļoti konstruktīvi. Es to paudu arī sarunās gan ar Baltkrievijas premjeru, gan ārlietu ministru - pateicoties Minskas konferencei, iespējams, tika pasargātas vai glābtas tūkstošiem cilvēku dzīvības, novērsta vēl lielāka traģēdija Ukrainā.
Vai attiecību noregulēšana ar Krieviju Eiropā joprojām ir pirmā prioritāte?
Redziet, rietumvalstu attiecības ar Krieviju nevar skatīt atrauti no tā, kas vispār pašreiz notiek ar Eiropu. Ir tā sauktie Brexit un Grexit - Lielbritānijas vēlme dabūt labākus noteikumus, draudot ar izstāšanos no ES, un tieši tāpat ar Grieķiju un tās dalību eirozonā. Tātad ir tāds kā iekšējais separātisms. Ļoti liela ir bēgļu straume no Ziemeļāfrikas un ar to saistītās problēmas. Pastiprinājušies arī terorisma draudi. Faktiski Francijai tas, kas notika Parīzē, ir salīdzināms ar to, kas notika 11. septembrī Amerikā. Lai ar kādām aizdomām amerikāņi iepriekš skatījās uz Volstrītu, lai arī kā daudziem tā nepatika, tieši tāpat, kā pusei franču nav pieņemamas reliģiju izsmejošās karikatūras, gan Dvīņu torņi, gan nogalinātie žurnālisti ir simboli kam plašākam, ko cilvēki uztver kā tādu, kas jāaizstāv. Uzbrukums Volstrītai ir uzbrukums Amerikai. Un frančiem, es domāju, tas ir līdzīgi - karikatūras ir simbols vārda brīvībai.
Vēl par Eiropu runājot, jāņem vērā arī konflikti Tuvajos Austrumos un, protams, Rietumu konfrontācija ar Krieviju saistībā ar attieksmi pret Ukrainu. Līdz ar to Eiropa ir visai neapskaužamā situācijā. Katrai Eiropas perifērajai daļai ir savas «galvassāpes». Mēs robežojamies ar Krieviju, līdz ar to mūsu uztverē attiecības ar to ir fundamentāls jautājums. Bet ir valstis Eiropas dienvidos, kur daudz aktuālāki šķiet citi jautājumi. Tas gan nenozīmē, ka Krievijā notiekošais nebūtu viena no karstākajām tēmām. Ir ļoti liels satraukums par jautājumu: kas ir Vladimira Putina stratēģiskie mērķi?
Krievijas stratēģiskā kļūda un Rietumu taktiskās kļūdas ir novedušas pie attiecību neprognozējamības. Krievijas kļūda - Krimas aneksija un tālākā politika attiecībā uz Ukrainas austrumos notiekošo. Rietumu kļūda - tas, ka ASV prezidents Obama neuzturēja personīgas attiecības ar Putinu.
Arī pie mums ļoti daudzi pārliecināti, ka nav ko runāt ar tādu, kas neprot uzvesties, kā civilizētā pasaulē ierasts.
Es nepiekristu šādam viedoklim. Domāju, ka Obama, būdams liberālās paaudzes cilvēks, vairāk tic institūcijām nekā personīgajām attiecībām (līdzīgi kā mūsu Dombrovskis; atcerieties, kā viņš teica: izveidosim darba grupu, iesaistīsim to vai citu institūciju). Putins un cilvēki Krievijā vispār vairāk tic personīgajām attiecībām. Bušam savulaik bija personīgas attiecības ar Putinu, un tie bija mierīgāki laiki, pat neskatoties uz Gruzijas notikumiem. Merkele ir viena no līderēm, kura iepriekš ļoti daudz laika investēja personīgajās attiecībās ar Putinu.
Jāsaka gan, ka tagad redzam, arī pats Putins pēc Brisbenas un Normandijas pasākumiem vairs nav ieinteresēts personīgo attiecību uzturēšanā, viņš izvairās no tikšanās ar līderiem pa tiešo. Tā ir ļoti satraucoša ziņa. Tas nozīmē, ka viņam saskarsme ar ārējo pasauli ir ļoti ierobežota.
Un kāda ir mūsu situācija uz šī fona?
Mēs varam justies gandarīti, ka NATO strādā tā, kā tas bija plānots, savulaik izstrādājot šīs organizācijas stratēģisko koncepciju. Respektīvi, pieaugot apdraudējumam, atbilstošā reģionā NATO dalībvalstu drošība tiek stiprināta.
Latvijai, īpaši kā prezidējošai valstij, attiecības ar Krieviju būtu jāuztur ne tikai politiski, bet arī tādās jomās kā sports, kultūra. Politiskie līderi nāk un iet, bet tautas abās pusēs robežai paliek. Mums ir sena kaimiņattiecību vēsture, mēs ne tādām vien problēmām esam tikuši pāri.
Cita lieta, ka sankcijas, protams, ir kopīgais lēmums un acīmredzot tajā laikā, kad ieviestas, bija neizbēgamas kā vienota reakcija uz Krievijas rīcību.
Mūsu Valsts prezidentam ir jāpieņem 9. maija svinību ielūgums?
Pēc tām diskusijām, kas bijušas, minētais ielūgums man atgādina ne īpaši sekmīga skolēna burtnīcu, kura pabijusi sunim zobos, ar to nosista muša un vēl mašīna pārbraukusi pāri. Cik saprotu no diskusijas, ielūgums jau ārpolitiski ir izmantots - tanī brīdī, kad Ārlietu ministrija acīmredzot pārliecināja Valsts prezidenta kanceleju, ka ar šo ielūgumu aizbrauks uz Briseli un tur apspriedīs šā pasākuma apmeklējumu kopīgi ar citiem. Bet tajā brīdī, kad kļuva zināms, ka citi Baltijas valstu prezidenti nebrauc, tādai apspriedei zuda jēga. Tātad ārpolitiski ielūgums vienreiz jau izmantots. Līdz ar to, vai prezidents brauks, vai ne, ir tikai iekšpolitisks jautājums. Rietumu un Krievijas attiecībās tam vairs nav nozīmes.
Kā vajadzēja rīkoties?
Es domāju, ka varēja būt savādāka nostāja. Ja ES valstis vienotos par kopēju risinājuma piedāvājumu, saņemot ielūgumu, Latvijai kā prezidējošai valstij, kura ir ieinteresēta dialogā un konflikta Ukrainas austrumos izbeigšanā, kā arī labās attiecībās starp Eiropu un Krieviju ilgtermiņā, iespējams, būtu jābrauc, taču ne tik daudz lai piedalītos uzvaras svinībās, bet gan lai ierastos ar zināmu vēstījumu.
Prezidentūrai ir tik liela nozīme, kā mēs to ik pa brīdīm akcentējam Latvijas informatīvajā telpā?
Tīri tehniski tas atkarīgs no starptautiskās un iekšpolitiskās konjunktūras. Ja veiksmīgi tiek atrasti risinājumi kaut kādām problēmām, tas tiek uztverts pozitīvi, pat ja tie nav prezidējošās valsts nopelni, tik vien kā noticis konkrētā laikā un vietā. Bet domāju, ka mūsu sabiedrībai prezidentūra ir ļoti būtiska, jo caur to cilvēki aizvien labāk iepazīst Eiropas Savienību, Eiropas institūcijas, lēmumu pieņemšanas mehānismus. Mēs racionalizējam priekšstatus par Eiropu. Un tas ir svarīgi.
Pamatā runājam par ārpolitiku. Neplānojat atgriezties ārpolitiskajā dienestā?
Nē. Tā ir sanācis, ka šajā jomā gandrīz visus svarīgākos amatus jau esmu ieņēmis. Biju vēstnieks ASV, NATO, ārlietu, arī satiksmes ministrs...
Tad tagad būtu jāpretendē uz Valsts prezidenta amatu?
Nē, nē, paldies! Man politika interesē, bet ne kā vara sev. To esmu secinājis pēc diviem ministra amatiem valdībā.
Bet, runājot par prezidenta institūciju. Ja paskatāmies uz Latvijas vēsturi kopš neatkarības atjaunošanas, katrs no prezidentiem ārpolitikā ir izdarījis ko fundamentāli pozitīvu. Guntis Ulmanis - karaspēka izvešana un Baltijas valstu sadarbība arī prezidentu līmenī. Vaira Vīķe-Freiberga - integrācija ES un NATO, kā arī savas valsts ārpolitiskās lomas apzināšanās. Valdis Zatlers - oficiālā divpusējā vizīte uz Maskavu. Piebildīšu, ka kopš tā laika attiecības ar kaimiņvalsti uzlabojās. Atcerēsimies no savas pieredzes - Krievija neizmantoja ļaunprātīgi to situāciju, kad Latvija bija finansiālajā, ekonomiskajā un arī sociālajā krīzē. Es uzskatu, ka nākamajam prezidentam...
Nenosaucāt Bērziņa nopelnus.
Viņa termiņš vēl nav beidzies. Līdz ar to nezinu, kas paliks vēsturē. Redzams, ka viņš vismaz centās (un tas bija atbalstāmi) rast mūsu ekonomikai risinājumu krīzes laikā, veidojot attiecības ar Centrālāzijas valstīm. Cik tam būs liela nozīme ilgtermiņā... nezinu.
Jebkurā gadījumā domāju, ka nākotnē vajag prezidentu, kurš aktīvi iesaistās ārpolitikā.