Pilnīgas nulles
Kad braucāt uz Vankūveru, vai tad nezinājāt, ar ko jums būs darīšana?
Nevarējām jau zināt, kurus dalībniekus valstis pieteiks. Tagad viss ir skaidrs. Ja ar 16 punktiem pietiek tikai Top 30, mums te nav ko darīt. Tādu rezultātu mums ir neiespējami izskriet.
Kāpēc citi var?
Viss slēpjas medicīnā. Rezultāti auguši tikai uz tās rēķina. Mans treneris Juris Ģērmanis Soltleiksitijā 49.vietu izskrēja ar gandrīz 70 FIS punktiem. Tagad vajag 31 punktu, lai iebrauktu labāko 50 pulkā.
Kas slēpjas zem vārda «medicīna» - vitamīni, uztura bagātinātāji, dopings?...
Visa tā tehniskā brigāde, kas strādā, lai sportistiem būtu rezultāts. Atjaunošanās, masāžas, uztura bagātinātāji - tas viss gājis uz priekšu. Mēs daudz darām pašu spēkiem un netiekam tam līdzi. Latvijas slēpotājiem olimpiskajās spēlēs nav ko darīt.
Vai Latvijas Olimpiskajai komitejai jāpieņem lēmums par stingrākiem kritērijiem?
Jā. Vienkārši nav iespējams konkurēt - pilnīgi bez variantiem. Kamēr neesi atbraucis, liekas super. Kad atbrauc, saproti, ka šeit esi pilnīga nulle.
Optimisms par startēšanu Sočos ir gājis mazumā?
Garajās distancēs nav variantu. Varbūt jāspecializējas sprintā. Jādomā. Brīvā stila slēpojumā sprintā ielauzties pasaulē labāko četrdesmitniekā, šķiet, ir reālāk. Latvijā garajās distancēs uztrenēties nav iespējams, sprintā to varu izdarīt kaut vai Gulbenē.
Kas Latvijas slēpotājiem būtu jāsecina, ņemot vērā Vankūveras pieredzi?
Mēs tiešām esam bāleliņi, pilnīgas nulles.
Ko lietas labā varētu darīt?
Ko izdarīsi, ja nav naudas. Pat biatlonam nebūs nekā. Izņemot Madaru Līdumu un Ilmāru Brici, biatlons jau nemaz neatpaliek no mums - slēpotājiem. Tālāk nav tikuši. Ja viņiem nav naudas, kur tad mums būs. Bet gan jau paši par savu naudu cīnīsimies. Es slēpošanu nost nemetīšu. Gatavošos pasaules čempionātam Oslo.
Cik augstu pasaulē tēmē?
Grūti teikt. Braukšu mājās, liksim galvas kopā ar treneri, ko darīt tālāk. Latvijas līmenī slēpošu noteikti.
Par Sočiem vēl domāsi?
Skatīsimies pēc pasaules čempionāta, jo naudas arī ir tik, cik ir. Masieris teica, ka man muskuļu uzbūve ir kā sprinterim. Arī pasaules līmeņa sportisti man to bieži ir teikuši. Viņi brīnās, kāpēc es negatavojos sprintam. Garajām distancēm vairāk atbilst kalsnākie, sprintam vairāk vajadzīgs ātruma spēks. Man spēks ir, vēl tikai jāpieliek ātrums.
Vai tam nevajag īpašas dotības?
Man ir. Nodevu asinis, skatījāmies šūnas - man visas tās vielas ir. Būs jādomā.
Cik garš, tik plats
Latvijas Slēpošanas savienībai jāatmet cerības, ka tuvākajos 10 gados būs kāds pasaulē konkurētspējīgs slēpotājs?
Nav variantu. Ja nav naudas, no kurienes tāds radīsies? Latvijas līmenim slēpotāju pietiek. Paskaties uz tautas slēpojumiem. Piemēram, slēpojumā apkārt Alaukstam piedalās ļoti daudz cilvēku.
Slēpošana Latvijā arī turpmāk būs tautas sporta līmenī?
Jā, tīrais amatierisms. Ir mums Rīgas komanda - viņi nestrādā, faktiski neviens īsti arī nemācās, tikai slēpo. Nezinu, vai to var nosaukt par profesionālismu.
Kāpēc viņi Vistlerā nav tavā vietā?
Tur jau tā lieta, ka nav, bet skaitās profesionāļi. Ja tā padomā, viņi arī ir profesionāļi, jo nestrādā, bet tikai braukā pa nometnēm.
Trenējas profesionālā līmenī, bet līdz profesionāļiem tomēr nevelk?
Jā.
Tad nav ko Latvijas slēpotājiem kalt plānus par konkurētspēju olimpiskajās spēlēs?
Pagaidām neredzu šādu iespēju. Turīnā vājākajam dalībniekam 30 kilometru distancē bija 140 FIS punktu, Vankūverā - 98 punkti.
Latvijas sportā nepieciešams dalīt prioritātes?
Skeletons, jā, tur vismaz ir kaut kāda fiziskā kondīcija. Bet par kamanām gan es nezinu. Man tas sporta veids liekas ļoti dīvains. Negribas jau neko sliktu teikt, bet divās nedēļās nevienu dienu neredzēju, ka viņi trenētos - skrietu rīta rosmi, locītos. No otras puses - tad nāc uz kamaniņām un brauc. Man šķiet, bobslejisti izdara par 60 procentiem vairāk nekā kamaniņu braucēji - cīnās, lej sviedrus. Taču brāļi Šici ir malači - sudrabu izcīnīja. Man viens bobslejists teica, ka neredz bobsleju kā olimpisko sportu. Šici sudrabu izceļ minūtē divdesmit, bet slēpošanā vajag stundu un divdesmit. Atšķirība - 90 procentu.
Ieguldītais darbs arī atšķiras?
Katrs jau ir ļoti grūts sporta veids, taču, manuprāt, atšķiras ļoti. Taču tā jau viegli teikt - tad paņem kamanas un nobrauc. Es zinu, ka nevarētu - kristu un apgāztos. Visu cieņu arī kamanām.
Citos sporta veidos arī jābūt stingrākiem iekšējiem normatīviem?
Citos sporta veidos ir citādi. Izskatās, ka nākamajām olimpiādēm, piemēram, biatlonā naudas jau nemaz nebūs.
Pats olimpisko gandarījumu esi guvis?
Rezultāti, protams, dod piegaršu, nav tā apmierinājuma, kādu būtu gribējis. Taču esmu šeit, jo izpildīju A normatīvu, redzēju, kas ir kas. Ar to varu lepoties un esmu apmierināts. Taču reāli šajā līmenī konkurētspējīgs neesmu.