Taču Edvīns piebilst, ka viņiem izdevies ietaupīt dažādu apstākļu sakritības dēļ. Piemēram, šovasar viņš bija Polijā un tur Madarai nopirka gan sporta tērpu, gan skolas somu, gan dažādus sīkumus, arī drēbītes. Vecāki rēķina, ka tādā veidā ietaupījuši ap piecdesmit latu. Savukārt Rīgā ģimenes draugi Madarai atdevuši sava dēla mēbeles - plauktu, grāmatgaldu un krēslu, jo puika jau izaudzis, viņa istaba šovasar iekārtota ar jaunām mēbelēm.
Visvairāk 1.septembri gaida Madara. Viņa ir komunikabla meitene, un skola viņai nozīmē jaunus draugus. Arī Iveta «pielaiko» sevi jaunajam dzīves ritmam. Meita taču būs jāved uz skolu un jāsagaida pēc skolas. Nav jau arī zināms, kā Madara iekļausies mācību ritmā. Edvīns rēķinās ar to, ka no rītiem meitiņa uz skolu būs jāved viņam. Kamēr Iveta ir bērna kopšanas atvaļinājumā, viņa Madaru sagaidīs un palīdzēs skolniecītei iekļauties jaunajā dzīves režīmā. Taču pēc mēneša Ivetai jāatgriežas darbā, tātad nāksies meklēt aukli. Te vecāki saskārušies ar jaunu problēmu - aukli, izrādās, nemaz tik viegli neatrast. Droši vien tāpēc, ka tas vairs neesot naudas darbs. Agrāk vecāki par aukli maksāja latu stundā, tagad cenas kritušās, aukle uz rokas saņemot ap 100-120 latu mēnesī. Nav daudz gribētāju par tādu naudu strādāt nebūt ne vieglo darbu. Taču Iveta saka, ka viņa kā Skārleta šīs problēmas risinās, kad pienāks laiks. Pagaidām visa ģimene gaida pirmo skolas dienu. Iveta katru dienu apmēram stundu vai pusotras atvēl Madaras bērnudārzā gūto prasmju - lasīšanas un rēķināšanas atsvaidzināšanai un priecājas, ka meitenei to dara ar prieku. Viņa tekoši lasa un lepni saskaita un atņem dažādus skaitļus.
Pirmajā skolas dienā Madara jau saaicinājusi uz tortes ēšanu visus draugus no pagalma un tuvāk dzīvojošos bērnudārza «kolēģus». Kā nekāviņai sākas jauna dzīve. Madara lepni saka: «Pirmajā septembrī es jau būšu liela.»#