Savos 67 gados viņa joprojām strādā. No rītiem ceļas agri, jo darbs sākas pulksten astoņos, mazliet pavingro, norīvējas ar dvieli pēc Ineses Ziņģītes metodes un prom ir. Darbdienu vakaros vaļaspriekiem daudz laika neatliek, savās mājās - Ķengaraga dzīvoklī - viņa atgriežas pēc pulksten 21. Uz piektā stāva dzīvokli kāpj pa trepēm, jo lifta nav, bet Vēsma priecīga - tas esot veselīgi sirdij. Vēsma Dzintare varētu būt iedvesma gados vecākiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņi darba kolektīvos ir lieki. Bieži vien ir tieši otrādi - ar savu pieredzi seniori ir ļoti nepieciešami. Veikals K-rauta Vēsmas kundzei ir tikai otrā darbavieta mūžā, kur kā dārzkopības eksperte viņa strādā jau 13 gadu. Dārzkopība ir Vēsmas vaļasprieks.
Ar vedeklu kā komanda
Vēsma Dzintare ir rīdziniece. «Ģimenē biju vienīgā meitiņa, brālītis nomira vēl maziņš. Mamma diemžēl ar mani palika viena, līdz skolas vecumam augu pie vecvecākiem Krimuldā. Tā bija ļoti skaista vieta, kur arī iemācījos mīlēt laukus, puķes, skaistu vidi,» atceras Vēsmas kundze. Turpat Krimuldā dzīvojusi mammas māsa - Vēsmas krustmāte un viņas meita. Abas meitenes augušas kopā. «Mēs esam kā māsas. Citreiz dzīvē pat īstās māsas nav tik tuvas kā mēs. Mans dēls ir māsīcas krustdēls, māsīcas meita ir mana krustmeita - mūsu dzīve rit cieši blakus,» stāsta Vēsma.
Viņasprāt, skaistai videi bērnībā ir paliekoša nozīme: «Mani bērni tagad dzīvo Siguldā. Kad tur aizbraucu, izstaigājos, uzsūcu to skaistumu, tīro gaisu un jūtos kā izgājusi cauri meditācijai.» Siguldā jaunākā dēla ģimenē, kur aug trīs mazdēli, viņa pavada nedēļas nogales. Vēsmas Dzintares vecāko dēlu sirdskaite pievarēja jaunu - no dzīves viņš šķīrās 29 gadu vecumā. Tas Vēsmas dzīvē bija traģisku pārbaudījumu posms, pēc kura nesalūzt spētu ne katra sieviete: «Es arī vienā brīdī domāju, ka netikšu tam pāri. Mātei zaudēt bērnu ir vissmagākais sitiens dzīvē. Bet tad jaunākais dēls teica: «Mammu, bet es tev esmu. Es tev esmu!» Sapratu, ka ir jāsaņemas.» Vēsma atradusi spēkus un sirds gudrību novērtēt to, kas šai dzīvē ir. Mani bērni - tā Vēsma runā par jaunākā dēla ģimeni: «Man ir ļoti laba vedekla. Marta man ir meitas vietā. Kādreiz domāju, ka varbūt tas nāk mantojumā - man bija ļoti laba vīramāte, kurai vienmēr visu pastāstīju, uzticēju. Tas likās pats par sevi saprotams - šādas attiecības nodot tālāk. Galvenais vedeklu neuztvert kā dēlu atņēmēju vai konkurenti. Mums abām ir viens cilvēks, ko abas mīlam un mums ir jāsadarbojas. Mēs ar Martu esam komanda.»
Darbs palīdzēja izdzīvot
Vēsmas Dzintares jaunības sapņi bija saistīti ar aktrises karjeru: «Skolā darbojos dramatiskajā pulciņā, deklamēju dzejoļus. Tad nodibināja Pionieru teātri, un darbojos tajā. Kad pēc vidusskolas sāku jau strādāt, Arnolds Liniņš un Antonija Apele rīkoja diktoru kursus. Kad tos pabeidzu, mūs sarindoja tādā kārtībā, kādā mums vajadzētu dot darbu. Pirmā bija Māra Eglīte, aktrise Ieva Mūrniece - otrā, es paliku trešā. Tobrīd man darba iespēju nebija.»
Vēsmas pirmā darbavieta bija fabrikā Daile. Divdesmit viena gada vecumā jaunā sieviete apprecējusies, drīz piedzimis vecākais dēls. Trīs studiju gadus Vēsma mācījusies Rīgas Politehniskajā institūtā, taču darbs Dailē, kur tolaik ražoja tekstila galantēriju, ļoti iepaticies. «Tur sāku strādāt kā laborante, tad biju vecākā kontroliere, tad audumu sagatavošanas nodaļas vadītāja un beidzu kā realizācijas daļas vadītāja. 70. gadu sākumā gan mani uzaicināja uz konkursu darbam par diktori televīzijā, taču es gribēju būt radio diktore, uz konkursu neaizgāju. Nenožēloju, ka nekļuvu par diktori. Dailē mēs bijām mazs kolektīvs, darbs bija pat divās trijās maiņās, bet man patika strādāt ar cilvēkiem.»
Laiks ap gadsimtu miju Vēsmas Dzintares dzīvē ieviesa kardinālas pārmaiņas - 2000. gadā fabrika Daile beidza pastāvēt. Tas bija arī laiks, kad uz mūžu bija jāatvadās no vecākā dēla. Gadu pirms tam Vēsma bija aizvadījusi viņsaulē dzīvesbiedru. Divus gadus pēc dēla aiziešanas pēdējā gaitā izvadīja māmiņu... «Tāpēc es visiem saku - tādās lielās nelaimēs darbs un laiks ir vienīgais, kas var palīdzēt. Laikam ir jāpaiet, bet darbā vispār nav laika domāt par savām nelaimēm. K-rauta veikalā no tā atvēršanas 2002. gadā sāku strādāt kā pārdevēja dārza nodaļā. Darbs tajā trakajā laikā man palīdzēja izdzīvot,» atzīst Vēsmas kundze.
Tikai vidēji veca
Drīz pavasaris. Šajā laikā K-rautā Vēsma Dzintare ir viens no pircēju pieprasītākajiem padomdevējiem un konsultēt cilvēkus dārzkopības lietās Vēsmai sagādā prieku. Viņa arī pati gaida to brīdi, kad kopā ar vedeklu varēs sākt rosīties Siguldas mājas dārzā. Pat Ķengaraga mazajā dzīvoklītī Vēsmai ir 22 istabas augu kolekcija, viseksotiskākā starp tām esot ceropēgija. «Tas ir mans smieklīgais augs - nokarens, ar tādām kā plānā diedziņā iekārtām lapām, kurš zied baltiem bumbuļiem,» paskaidro Vēsma.
Kolēģi reizēm Vēsmai taujājot - vai pēc darba nedēļas pietiek spēka brīvdienās traukties uz Siguldu, strādāt dārzā, auklēt mazbērnus? «Esmu redzējusi piedzimstam, augam visus trīs mazdēliņus. Pirmos viņu smaidus, pirmos soļus, pirmos vārdiņus - tas ļoti pozitīvi uzlādē,» atbild Vēsma. Turklāt Siguldā viņai esot daudz mīļu vietu: «Netālu no Satezeles pilskalna ir milzīgas koka šūpoles, kad ar mazdēliem ejam staigāt, vienmēr tajās izšūpojamies. Mani ļoti uzrunā Gaujas senleja. Es saprotu cilvēkus, kuri ar mašīnu ir gatavi stāvēt stundu garā rindā, lai iebrauktu Siguldā un paskatītos uz šo īpašo skaistumu.» Vēsma Dzintare teic - it kā jau varētu doties pensijā, taču vārdu «pensionārs» viņa nespējot attiecināt uz sevi. «Darbs veikalā kopā ar jauniem cilvēkiem palīdz justies jaunākai, un mēs esam ļoti draudzīgs kolektīvs. Kad trolejbusā kāds man iedod vietu, domāju - kas par lietu? Vai tiešām man? Es tā nejūtos! Reiz vecākais mazdēliņš Kārlis man teica tā: «Oma, tu esi tikai vidēji veca»,» sirsnīgi pasmaida Vēsma Dzintare.