Tad ievelk šļircē, saduras un «aizpeld»,» viņš stāsta. Deva maksājot no 10 līdz 12 latiem. Tās, kuras ir pabijušas ieslodzījuma vietās, uz brīdi «atlaužoties» no heroīna un pārejot uz amfetamīnu, kas ir vieglāka un lētāka narkotiskā viela, taču dažu mēnešu laikā atgriežoties atkal pie heroīna. «Reizēm par atsevišķu samaksu atļauju meitenēm durties savā automašīnā. Bija viena, kura pēc brīža sastinga, atspiedusies ar pieri pret auto paneli. Es prasu - tu guli? Nē, viņa saka, man ir labi.»
Liela daļa ielas prostitūtu pārdodot sevi tikai apreibinošo vielu devai. «Mazāk par 20 latiem par saviem pakalpojumiem jau viņas nevar prasīt, tad nepietiks devai un taksometram. Bija viena, kura ar savu piedzīvotāju mitinājusies turpat uz ielas kādā izdemolētā, pamestā automašīnā. Turpat, izkāpusi no «mītnes», ķērusi klientus, turpat dūrusies un nakšņojusi. Rudenī viņa devusies «atpūsties» uz cietumu, jo ziemā tāds dzīvesveids esot par skarbu. Par ko cietumā? Variantu esot daudz - prostitūciju ierobežojošu noteikumu pārkāpšana vai sīkās zādzības no klientu kabatām. «Uz kurieni brauc pēc narkotikām? Uz Mazā Kalna ielu, uz Purvciemu pie Aleksandra, uz kādu māju pie Maritim viesnīcas ostas rajonā. Bet piesardzība tiek ievērota. Pirms došanās pēc devas vienmēr sazvanās ar tirgotāju. «Dažreiz brīnos, kā vispār vīrieši spēj izmantot šo sieviešu pakalpojumus - tik briesmīgas, slimas un netīras!» par ielu dzīvi stāsta Aivars, kurš ir pārsteigts arī par policijas bezspēcību narkomānijas apkarošanā.
«Man ir zināms dzīvoklis, kur čigāniete tirgo narkotikas vēl no padomju laikiem, kad vedu pie viņas klientus ar dzeltenu taksometru parka Volgu. Stāvu zemāk dzīvo policists. To vietu visi zina,» taksists neizpratnē rausta plecus.