Saistībā ar janvāra piemiņas pasākumiem Latvijas presē pēdējās dienās var iepazīties ar vairākām interesantām sarunām ar leišu intelektuāļiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Tieši leišu, nevis igauņu. Un šie Lietuvas cilvēki saka apmēram tā: Igaunija vienmēr ir turējies savrup, orientējusies uz Skandināviju, bet mums, baltiem, jāturas vairāk kopā. Un tas nenotiek.
Taisnība vien ir - rau, Igaunijas un Latvijas ārlietu ministrija nesen prezentēja apcerējumu par abu valstu attiecībām un to pilnveidošanas ceļiem, savukārt par Latviju-Lietuvu šādus tekstus nav nācies lasīt. Liekas, ka latvieši sevi tiešām vairāk salīdzina ar igauņiem (leišu gadījumā latviešu apziņā ir tādi fragmentāri tēli kā «viņiem ir labāki ceļi», «viņi māk labāk tirgoties», «uzpērk mūsu pienu» u.tml.), un to varētu skaidrot ar mūsu pašu kultivētu priekšstatu, ka igauņi ir tikuši vistālāk, ir visrietumnieciskākie, plus ar kaut kādām nojausmām, ka leišiem ir cita vēsturiskā pieredze (saistība ar Poliju) un reliģija (kas nedaudz komiski, ka kaimiņu katolicisms ir būtisks latviešiem, kuru pašu protestantisms ir visai dekoratīvs).
Kāpēc tā? Skaidrs, ka normālam ikdienas rūpestos aizņemtam cilvēkam jautājums par baltiešu kopību vispār nav nozīmīgs, ja vien nav kāda ārēja apdraudējuma/aizvainojuma situācijas, kad uzpeld «mēs, baltieši». Tikpat skaidrs, ka fakts par latviešiem un leišiem kā vienīgajām baltu tautām pasaulē abām tautām piederīgajiem nevar būt sevišķi svarīgs. Tomēr liekas, ka sava nozīme ir arī tam, ka pietrūkst zināšanu par kultūru. Zinātkārie latvieši, pateicoties Leonam Briedim, var itin labi zināt portugāļu vai rumāņu literatūru, kas, protams, ir brīnišķīgi, bet tuvāko kaimiņu, leišu, literatūra ir atkarīga no tā, cik 70 gadu vecajam Talridam Rullim būs spēka un izturības. Vai ir pietiekama sadarbība starp Latvijas un Lietuvas vēsturniekiem, filozofiem, galu galā - žurnālistiem? Baidos, ka nav.
Jau pieminētie Lietuvas intelektuāļi intervijās piedāvā principā pareizas, bet diez vai realizējamas sadarbības formas, piemēram, ka Latvijā redz vismaz vienu leišu telekanālu, un otrādi. Varbūt reālāk būtu paskatīties, vai skolu vēstures un literatūras programmā nacionālajai tematikai varētu likt klāt leišu un igauņu kontekstu. Jo tad izrādīsies, cik daudz mums tiešām kopēja.
Protams, var loģiski jautāt: ko mums šie labākie sakari dos? Ar zināšanām paēdis nebūsi. Kā nu to ņem. Jo vairāk mēs viens par otru zinām un tuvāki jūtamies, jo jēdzīgāks dialogs arī tādos piezemētos jautājumos kā saskaņota nodokļu vai enerģētikas politika, iekšējā tirgus aizsardzība u.c. Pat ar brīžam kaitinošu patālāku radagabalu ir vieglāk, nekā ar cilvēku, kurš tev neko daudz neizsaka.