_Subotņikiem_ ar to brīvprātīgi obligāto raksturu piemita arī īpašība bojāt darbaļaužu brīvo laiku, un šādi «darba svētki» radīja pamatotas aizdomas, ka vara ar tiem gluži vienkārši paverdzina pilsoņus, izmanto tos par bezmaksas darbaspēku. Sestdienas talkas (oficiāli dēvētas par komunistisko sestdienas talku) ideju un darba sparu nespēja saglābt arī padomju mitoloģija par Ļeņina nesto baļķi pirmajā _subotņikā_ 1919. gadā, kas kļuva par zirgošanās un pretvalstisku joku tēmu, talciniekiem nīgri nobumbulējot noliktās darba stundas vai ierasti depresīvi un ciniski trekterējot šņabi un uzspļaujot arodbiedrības priekšnieces moralizēšanai.
Kad Kārlis Markss 1867. gadā sāka izdot savu Kapitālu, kas bija viens no padomju ieilgušā murga stūrakmeņiem, cits vācietis - Rūdolfs Klauziuss - jau pirms pāris gadiem bija formulējis entropijas jēdzienu, kas izrādījās ar ļoti plašu pielietojamību, ieskaitot sabiedrības mācību. Proti, nesaņemot enerģiju no ārpuses, dažāda veida slēgtām sistēmām ir neizbēgama tieksme deģenerēties un sabrukt. Padomju klaustrofobiskā sistēma ir sociālās entropijas piemērs. Nacionalizējot un uzurpējot pilnīgi visu, ieskaitot pilsoņu privātuma atliekas, komunismam kā sabiedriskai kārtībai teorētiski un praktiski vairs nebija nekādas «ārpuses», no kuras sistēmai saņemt dzīvinošo, sabrukšanu atvairošo enerģiju. Pati komunisma loģika izrādījās saslēgta entropiskā burvju lokā, kā iznākumā sabruka padomju impērija un līdz ar to - arī subotņiku tradīcija.
Kaut gan komunisms ir izgāzies, Raiņa pravietiskie vārdi «pastāvēs, kas pārvērtīsies» sava patiesīguma dēļ aizvien ir spēkā. Ir noiets pārvērtību ceļš - lielā mērā subjektīvs, iekšējs ceļš - no komunistiskā vergu subotņika līdz Lielajai talkai. Nenoliedzot dažādu nebūšanu un nepilnību destruktīvo ietekmi, tomēr jāsaka, ka brīvajā Latvijā mīt brīvi cilvēki, kuru izcilākais pienesums valsts un vispārības labumam nāk tieši no brīva prāta un labas gribas. Kapitālisma īsais kurss, ko esam apguvuši par vecajām demokrātijām desmitreiz īsākā laikā, mūs ir mācījis skarbi, tomēr patiesi, ka ego totalitārisms un sevī ieciklējusies sirds ne ar ko nav labāka par valsts un politisko totalitārismu. Šādas egoistiskas noslēgtības deģenerēšanās un sabrukšana ir ne mazāk paredzama, tāpēc vienmēr ir liels prieks par brīvo ļaužu dzīvo garu, kas gan ar dažādu labdarību, gan ar Lielo talku pasniedzas pretī citam un citiem. Runa jau patiesībā nav par to, vai pārspēsim uzstādīto 800 tūkstošu atkritumu maisu latiņu, bet gan par tautas dzīvotspēku: vai tas no mana ego čaulas spēs uzdzirkstīt kopības svinēšanā? Svarīgi ir paturēt prātā un kultivēt šo talkas būtību, patieso, pozitīvo pārvērtības lādiņu, kad vingrināmies kopā darīt un reizē paši būt.
Šai ziņā pārvērtības pārdzīvojis ne tikai subotņiks, cik nu tajā bija izdzīvošanas vērta, bet arī pati Lielā talka, triju gadu laikā no viena entuziasta - Annas Žīgures - rīkotas rosības Latvijas 90. dzimšanas dienā kļūstot par Valsts prezidenta patronētu masu pasākumu ar 1303 sakopjamām sabiedriskām vietām. Šogad līdz ar ainavu arhitektu un profesionālas tehnikas piesaistīšanu, ar betonēšanu un smalku loģistiku talka guvusi gluži vai industriālu vērienu. Savā ziņā tas nav slikti un šo institucionālās iesaistes tendenci varētu pat izvērst, piemēram, pašvaldībām uzņemoties iniciatīvu un beidzot publiskās vietās izvietojot vairāk atkritumu urnu, kuru trūkums, atklāti sakot, kompromitē arī talkas ideju. Rīgā tam naudu varētu ņemt kaut vai no vicemēra Šlesera kūrētā, bet tā arī nenotikušā pilsētu mēru dižsalidojuma. Nav jau, protams, tik vērienīgi, kā Doma laukumu apjumt, tomēr jaunu atkritumu urnu dēļ daži tūkstoši zemē nenomestu mēslu varētu izrādīties kritiskais piliens motivācijai, lai daža ceļotāja sirds tiešām ar patiku uzkavētos «tai tīrajā, sakoptajā zemē».
Pēc visa spriežot, augstu amatpersonu iesaistīšanās Lielajā talkā brīvajā Latvijā nedraud ar «Zatlera skārdenes» vai kā tamlīdzīga rašanos pēc «Ļeņina baļķa» analoģijas, un gan jau tautas dzīvais gars radīs spēku, apņēmību un izdomu uz labu vērst ne vien piemēslotu grāvmalu un noplukušu pagalmu, bet arī valsti un tautas saimniecību.