Mēdz uzskatīt, ka abi virsrakstā minētie jēdzieni nav savstarpējā pretrunā, tomēr ik pa laikam pienāk brīži, kad attīstībai ir jāupurē taupība vai otrādi. Nosacīti tas noticis arī patlaban un izpaudās pagājušās nedēļas diskusijās par to, vai veselības aprūpes sakārtošanai budžeta deficīts būtu jāpalielina, vai mēģināt pārdalīt esošo, vai rast līdzekļus kaut kur citur. Patiesībā attiecībā uz minēto jautājumu viedokļu atšķirības vairāk ir tīra principa pēc, nevis tādēļ, ka šādā veidā kaut kā radikāli tiktu ietekmēts valsts budžets vai valsts tālākā ekonomiskā attīstība kopumā. Ja atgriežamies pie konkrētiem skaitļiem, runa ir par varbūtību palielināt valsts budžeta deficītu par 0,1 procentpunktu no 0,9% līdz 1% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), turklāt tikai tad, ja Eiropas Komisija (EK) to atļaus. Uzreiz jāsaka, ka minētais plāns var arī neizdoties, jo EK priekšsēdētāja vietnieks ir Valdis Dombrovskis, kura valdība savulaik minētajai institūcijai apsolīja ievērot striktus taupības pasākumus, kuri Latvijai ir saistoši arī tagad, kad vairs nav jābaidās par starptautisko aizdevēju noskaņojumu.
Pret budžeta deficīta palielināšanas ieceri ir Fiskālās disciplīnas padome, kas uzskata, ka strukturālās bilances novērtējumi budžetā 2017. gadam jāuzlabo par 35 miljoniem eiro jeb 0,13% no IKP. Pēc padomes domām risku valsts finanšu ilgtspējai rada tas, ka, palielinot budžeta deficītu, nebūs pietiekamas rezerves brīdim, kad ekonomika ieies lejupslīdes posmā. Vienlaikus tā norāda uz to, ka Latvijas tautsaimniecības attīstība ir pietiekami strauja, lai varētu budžeta deficītu nepalielināt, turklāt ir iespēja sasāpējušās problēmas risināt uz ēnu ekonomikas apkarošanas rēķina.
Noteikti var piekrist daudzu ekonomikas ekspertu teiktajam, ka tiekšanās pēc fiskālās stabilitātes ir ļāvusi uzlabot Latvijas tēlu starptautisko investoru acīs, kā rezultātā Latvijai rodas iespēja savas finansiālās saistības pārfinansēt uz aizvien izdevīgākiem nosacījumiem, bet īstermiņā aizņemties pat ar negatīvu procentu likmi. Vienlaikus gribot negribot nākas norādīt, ka Latvijas ekonomiskās izaugsmes temps par nepilniem 3% gadā nav «nekas īpašs». Tas, ka Latvijas IKP pērn palielinājies straujāk nekā vidēji eirozonā, diezin vai ir būtisks arguments, jo valūtas zonas tautsaimniecību var nosaukt par «ļoti smagnēju jau pēc definīcijas». Turklāt, ja paraugāmies uz atsevišķiem pēdējiem statistikas datiem Latvijā, piemēram, mazumtirdzniecībā un būvniecībā, tad iemeslu priecāties ir maz.
Jādomā, ka vispārējā faktoru kokteilī tomēr uzsvars būtu jāliek uz cilvēku, turklāt panākot uzlabojumus veselības jomā, mēs, visticamāk, iegūsim arī valsts budžeta tēriņu samazinājumu, turklāt ilgtermiņā. Savukārt, ja ir runa par naudas piesaistes mehānismiem, tad droši vien nevajadzētu orientēties uz jaunu nodokļu vai nodevu izdomāšanu, jo gala rezultātā samazināsies arī naudas apjoms Latvijas tautsaimniecībā, tādējādi nobremzējot gan attīstību, gan ilgtermiņa naudas plūsmu valsts budžeta virzienā.