Jo cita neviena te nav. Šeit nav neviena, kas varētu novērtēt mūsu nacionālo audzināšanu, attieksmi pret valsti, tās simboliem kaut jel kādās ballu vai Fārenheita sistēmās. Vai vismaz kā nelielu ludziņu. Protams, ka šajā vientulīgajā himnas dziedājumā ieslēpjas nodevīgais žņaudzējs kaklā, kurš tā īsti skanīgi neļauj «uzraut» par latvju dēliem un meitām, kuri bērnu izpildījumā konsekventi «zied», «dziedāt» netaisīdamies. Kad janvāra barikāžu dienās Ventspils Rātslaukumā deg ugunskurs un pulciņš ļaužu kautrīgi mēģina dziedāt nemīlīgajā austrumvējā, un bērns jautā, kas tur notiek, - tas pats kakla žņaudzējs ar savu vājumu ir klāt kā likts, kamēr mēģinu tikt ar to galā, skaidrojot, kas tās barikādes un kur biju es tajā laikā. Ar draudzeni sasmērējām sviestmaižu kaudzi un kājām devāmies uz Ķīpsalu, kur neviens no Rīgas sargiem nevēlējās apēst mūsu patriotiskās jūtas kopā ar buljonu termosā. Jo visi bija jau paēduši. Tā nu sanāca tāda gara pastaiga.
Pirms nedēļas bija ģimenisks mēģinājums noskatīties Rīgas sargus. Tālāk par piecpadsmito filmas minūti netikām. Kaut kas griezīgs bija šajā lentē, kurā mīlestība pret valsti atgādināja partiju vēlēšanu kampaņas pavisam nesenā pagātnē. Var jau teikt, ka katrs mīl citādi, bet, ja patriotisms ir tēma diskusijai, kaut kas nav kārtībā ar šo patriotismu. Kino, kā jebkurā mākslas veidā, būtiskāko taču var pateikt arī bez vārdiem. Nesakiet neko - sleja avīzē nepretendē uz mākslu. Iespējams, vainīgs ir seriālu/ televīzijas šovu/privātās/patiesās dzīves laikmeta kropļojums, kur ikviena miglaini radusies sajūta jānosauc par jūtām, skaļi un atklāti klāstot maksimāli plašai auditorijai, cik dziļām un patiesām u.tml. Baisi.
Varbūt vainīgs ir padomju laiks, kur Dzimtenes (obligāti ar lielo burtu, ja ar mazo - tas būs par Latviju, un to var pārprast) mīlestība bija transparents militārā parādē. Neesmu vēl sagrupējusi patriotisma propagandas smalkās robežas savā apziņā, tikai skaidrs, ka patriotisms un propaganda ir divas būtiski atšķirīgas parādības. Laikam mana paaudze ir atēdusies tos vārdus ar lielajiem burtiem, kuros jāizsaka jūtas pret dzimteni. Man šķiet, ka dzimtenes mīlestība ir vēl personiskāka un intīmāka būšana par jūtām starp diviem cilvēkiem. Tas ir kā ar ticību. Viens no reaģentiem ir abstrakts. Un tad tiešām ir mulsinoši vērot, kā publiski, skaļi un cik vien var tēlainākos salīdzinājumos, cik vien var asprātīgi ministru prezidentu uzrunās rakstītāji ietamborē spožus citātus. Kam šīs jūtas tiek apliecinātas?
Es ceru, ka viss būs labi un svētkos būs svētku pusdienas, karogs, šņabis un sveces manos un kaimiņu logos. Bez militāras parādes, kases grāvēju filmām un mokošiem jūtu apliecinājumiem. Par dzimteni.