Pilnīgi saprotu kolēģus, kurus neapmierināja premjera apcerīgums, preses konferencē pēc valdības sēdes otrdien informējot par pieņemto lēmumu veselības aprūpes sistēmas izmaiņu kontekstā. «Tuvākajā laikā», «reformai dota zaļā gaisma» un līdzīgas tēzes saskārās ar nepacietīgiem jautājumiem par finansējuma izcelsmi.
Mana versija valdības lemtajam ir šāda (ļoti vienkāršošu, protams). Tātad tuvāko mēnešu laikā tiek cilāta un vētīta pašreizējā sistēma, meklējot iespējas samazināt kādus tēriņus, meklējot iespējas naudas plūsmas sistēmā padarīt jēdzīgākas (pēc valdības domām) un visbeidzot saņemoties neizbēgami nepopulāriem lēmumiem par pakalpojumu koncentrēšanu (t. i., būs ārstniecības iestādes, kurām no kaut kā šobrīd sniegto pakalpojumu klāstā būs jāatvadās). Tātad, tēlaini izsakoties, rezultātā tiek iegūta slaidāka (ja vēlaties, kaulaināka) struktūra, kuras nofinansēšanai (turklāt ar klusu cerību, ka slaidākai sistēmai vajag mazāk) tad tiks meklēta nauda. Tas savukārt notiks vienlaikus ar jaunu «nodokļu stratēģiju» vispār. Zināma loģika ir.
Tomēr vienlaikus, manuprāt, ir arī vairāki riski. Pirmais - un te pat grūti kādu vainot - ir tāds, ka sistēmas pārkārtošana izraisa tik asus protestus nozarē, ka tā ieilgst uz neprognozējamu laiku, kas savukārt bremzē piesaukto nodokļu sistēmas kopumā pārkārtošanu (kāda jēga pārkārtot, ja nav zināma viena no būtiskākajām izdevumu pozīcijām). Otrais - pieņemot, ka lēmumi par nozares iekšējiem pārkārtojumiem tomēr tiek pieņemti un kļūst skaidrs, kāds tad finansējuma apmērs jaunajam, atvainojos, rumpim nepieciešams. Pieņemsim - x miljoni. Un veidojas pikanta situācija, jo nu savukārt plānotā nodokļu sistēmas pārkārtošana ir faktiski «jāpiedzen» pie mērķa, lai rezultātā iegūtu šos x miljonus. Tas paver iespēju, ka nodokļu sistēmā parādās jauninājumi, kas principā nebūtu ļoti vajadzīgi, ja vien nebūtu šī x miljonu nepieciešamība. Nedomāju, ka pareizs risinājums būtu šo naudu meklēt, kaut ko iezīmējot kā specifiski veselības nozarei domātu, sociālajā budžetā. Protams, taisnība, ka veselīgāks pilsonis ir arī mazāks slogs sociālajai sistēmai, tomēr populācijas novecošanās, darba spējīgo vietējo nodokļu maksātāju skaita nepalielināšanās u. c. aspekti vedina teikt, ka labāk sociālā budžeta «naudas podu» neaiztikt. Tātad, grozi kā gribi, jāmeklē citi finansējuma avoti. Un tas, grozi kā gribi, nozīmē, ka kāds (fiziskas personas, juridiskas personas) maksās nodokļos vairāk. Grūti iedomāties, ka politiķi vēlēšanu (pašvaldību, Saeimas) priekšvakarā kaut ko tādu gribēs. Nedomāju, ka speciāli, tomēr laika koridors šādu lēmumu pieņemšanai ir palaists garām.