Lai arī iepriekšējos gados daudz runāts, ka Latvija ir straujāk augošākā Eiropas Savienības (ES) ekonomika, tomēr attiecībā uz pietuvošanos Savienības vidējam rādītājam nevaram lepoties. Darījumu prese nesen ziņoja, ka ES statistikas informācijas apkopotājs Eurostat nācis klajā ar paziņojumu, ka Savienības ietvaros pēc iekšzemes kopprodukta pirktspējas paritātes pērn Latvija atrodas ceturtajā vietā no beigām un tās rādītājs sasniedz tikai 64% no vidējā. Tas, ka esam ceturtajā vietā no beigām, vēl nebūtu nekas īpašs, daudz sliktāk ir ar tiem 64 procentiem, jo tieši šāds skaitlis tika fiksēts arī 2013. gadā. Faktiski tas nozīmē, ka laikā, kad ekonomiskajai izaugsmei šeit bijuši samērā labvēlīgi apstākļi, izlīdzināšanās process ar Eiropas vidējiem standartiem ir apstājies. Turklāt tas notika brīdī, kad Rietumeiropas izaugsme bija visai lēna, tādējādi tuvoties bagātākajam valstīm bija vieglāk. Interesanti, ka pat Igaunijai, kuras ekonomika minēto divu gadu laikā bija ieslīgusi zināmā stagnācijā, savu rezultātu bija izdevies kāpināt - no 73% līdz 74% no ES vidējā. Tāpat uzlabojies arī Lietuvas rādītājs. Minētais tikai nozīmē, ka ne vien nevaram pietuvoties bagātākajām valstīm, bet atpaliekam arī no saviem kaimiņiem.
Šobrīd diezin vai ir vērts sevi šaustīt, tomēr droši vien būtu vērts piedomāt pie tā, lai stagnācija neizvērstos regresā, vēl jo vairāk tāpēc, ka izaugsme dažādu tautsaimniecības nozaru rādītājos sāk kļūt vājāka. Tas attiecas gan uz tādu eksportējošo nozari kā rūpniecība, gan tādu uz iekšējiem tēriņiem vērstu ekonomikas segmentu kā mazumtirdzniecība, kur pieaugums dilst par spīti statistiski fiksētajam straujajam darba samaksas pieaugumam.
Patlaban daudzi potenciālo izaugsmi saista ar Eiropas fondu jaunā plānošanas perioda naudu, kuras apguve kavējusies, jo nav nepieciešamo likumdošanas aktu. Protams, piekļuve šai naudai būtu jāpasteidzina, lai tautsaimniecības izaugsmei varētu rasties vismaz kāds jauns pozitīvs faktors. Tomēr, kā rāda iepriekšējā pieredze, balstīšanās tikai uz ES līdzekļiem mums nepalīdzēs pat Igaunijas un Lietuvas panākšanā, tāpēc acīmredzami būtu vērts nākt klajā ar administratīvu risinājumu plānu par labvēlīgāku apstākļu radīšanu, lai Latvijā sekmētu tieši ražojošā sektora attīstību un tā produkcijas vērtība varētu būtiski palielināties. Diemžēl nākas atzīt, ka tā vietā, lai cīnītos ar pārmērīgi augstajām elektroenerģijas cenām un blaknēm nodokļu iekasēšanas kārtībā, Latvijas politiķi vai nu slīguši pašapmierinātībā, vai aizrāvušies jau ar esošo labumu pārdali, vienlaikus radot regresu valsts attīstībā.