Festivāla ass joprojām ir konkursa programma, kurā sacenšas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iesūtītie darbi - to šogad kopā esot 52, vairāk nekā jebkad. Tomēr ne mazāk interesanti solās būt arī pārējie pasākumi, kuri katrs savā veidā atskatīsies arī uz šī žanra vai medija - kā nu kurš eksperts uzskata - pagātni.
Īsā atmiņa
Lai cik pārsteidzoši tas liktos jaunākajai paaudzei, kas ir Ūdensgabalus visaktīvāk apmeklējošā auditorijas daļa, videomākslai Latvijā ir solīda, jau gadu desmitos mērāma vēsture. Tādēļ nevaru noturēties bez vecišķas purpināšanas, piemēram, lasot portālā Satori Līvas Pētersones atmiņas par pirmajiem spēcīgajiem videomākslas kadriem, kuros Krišs Salmanis griezis sev rokā. Turklāt tas esot noticis «diezgan sen». Bet viņi abi taču vēl tīrie bērni! Videomāksla kā īsteni trendīgs medijs Latvijā parādījās jau 1986. gadā, kad Augusts Sukuts un Māris Gailis dibināja Videocentru. Savukārt deviņdesmito gadu sākumā Laima Slava ar Francijas partneru atbalstu organizēja pat vairākus videomākslas festivālus. Grūti noticēt, bet 1993. gadā videomāksla aizpildīja visu Arsenāla zāli, autoru vidū bija Kristaps Ģelzis, Gints Gabrāns, Viesturs Kairišs un daudzi citi, starp tiem arī šo rindiņu autors. Šī vēsture, jādomā, ir visā krāšņumā pieejama Latvijas videomākslas arhīvā, ko veido biedrība Noass - viņi ir arī festivāla Ūdensgabali organizētāji. Priecē, ka izlase no šīs kolekcijas šogad tika izrādīta respektablajā Oberhauzenes festivālā.
Tiešums un vienkāršība
Tomēr videomākslas «mūžīgās jaunības» un nenoteikto robežu noslēpums, kura dēļ tā atkal un atkal tiek uzskatīta par avangardisku parādību, ir atminams. Tagad šajā jau salīdzinoši lētajā formā noteiktā vecumā izjūt vēlmi izteikties teju katrs, kuru savaldzinājusi iespēja izkustināt statisku attēlu. Tādā ziņā videomāksla saradojas ar eksperimentālo kino, fotogrāfiju, performanci - visu to avangarda praksi, kuras pamatā ir vēlme eksperimentēt un taisīt mākslu visiem pieejamiem līdzekļiem. Protams, ir arī izņēmumi - mākslinieki, kas paliek uzticīgi videoformātam ilgākā periodā. Par tādu, piemēram, varētu uzskatīt Katrīnu Neiburgu, pirmo Purvīša balvas laureāti, kura ar darbu Preses nams piedalās arī šā gada konkursā un kļuvusi par festivāla atpazīstamāko seju. Konkursa skates žūrijas loceklis, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Mārtiņš Ratniks atzīst - lai arī dalībniekiem vecums nav jāuzrāda, trenētai acij nojaušams, ka pārsvarā ir studenti. To Ratniks secina pēc idejas tiešuma un samērā vienkāršajiem sižetiem, kas izstāstāmi dažos vārdos. Tomēr jāatzīmē, ka nespeciālistam tas varētu izrādīties arī pluss, jo pārlieku nesamulsinās uztveri. Der atcerēties, ka festivāla nosaukums ir Ūdensgabali, ko Ratniks atzīst par reti trāpīgu. Turklāt tas ir saprotams vismaz divējādi - pirmkārt, festivāls norisinās tieši uz ūdens (liellaivas), otrkārt, videomāksla vēsturiski sevi ir pretstatījusi komerciālajam kino, to pasvītrojot ar īpašu lēnumu un prasību iedziļināties. Protams, laiks ienes korekcijas arī stilā, un tagadējo konkursa programmu Ratniks raksturo kā pilnīgi eklektisku.
Saknes meklējot
Globālam vēsturiskam atskatam videomākslas izcelsmes aspektā būs veltīta portugāļu kuratora Žuana Laia lekcija Fotogrāfijas kā atmiņas raisoša instrumenta izmantojums kino, kas tiks nolasīta jau šovakar pulsten 19.00 viņa veidotās izstādes 4 dialogi atklāšanā. Kā informē Noasa darbiniece Anna Veilande Kustikova, lekcijā tiks analizētas videomākslas atsauces uz novatoru - Krisa Mārkera, Holisa Fremptona un Žana Lika Godāra darbiem, savukārt dialogu izstādē būšot krietni vairāk nekā četri. Portugāļu kurators, kuru Noass piesaistījis kādā festivālā Tallinā, uzstāsies arī ar speciāli Rīgai veidotu sakārtotu izlasi Taupības mēri (17. augustā plkst. 21.30). Festivālā notiks vēl vairākas ārzemju kuratoru veidotas skates, kuras iepazīstinās ar Meksikas (17. augustā plkst. 22.30) un Japānas video (18. augustā plkst. 23.00). Darbosies arī dīdžeji un citu žanru pārstāvji, kas piedien neformālās mākslas pasākumu norisei, bet kuru vārdu, niku un apvienību nosaukumu uzrakstīšana vien sagādā neizmērojamas mocības, kur nu vēl lasīšana. Tādēļ jāiet vien un jāskatās, turklāt par velti.