Viena tāda aprakstu kopa, kuru varētu kopīgot ar nosaukumu Diena ielūkojas naktī, bija 1992. gada 21. marta SestDienas pēdējās lapas tēma. To lasot, labi redzamas 90. gadu sākuma Rīgas naktsdzīves atšķirības no šodienas, protams, ja vien jums vispār ir bijusi dūša blandīties pa pilsētu naktī.
Minētajā SestDienā par naktsputnu dēvētais riteņ-blandonis Uldis Vērsis Rīgas tumšās puses raksturojumu sācis ar huligānu klasifikāciju. «Lielākās un skaļākās kompānijas ir vienkārši kaušļi, kuri no atmaskošanas daudz nebaidās. Viņi «godīgi» piekauj, bet trofejas - cepures, tupeles utt. - nepiesavinās. Tās vai nu iemet kādam logā, vai izgudro citu - asprātīgāku - vietu, kur iebāzt atņemtās lietas. Otrs - aplaupītāju bariņš - ir mazāks, bet labāk bruņots. Daudz netrokšņo. Nelamājas. Izdara savu un klusi nozūd tumsā.» Uldis Vērsis izdala arī tā sauktos tīros huligānus, kas lielākoties esot strādīgi pusaudži: «Viņi salasa milzum daudz akmeņu un rūpīgi dauza logu stiklus, bet sevišķa alerģija viņiem ir pret spuldzēm parkos un ielās.»
Šodien šādu dauzītāju ir daudz mazāk, toties 90. gadu sākumā acīmredzot vēl nebija tik aktuāli sienu apķēpātāji grafitisti, kas apkrāsojuši daudzas Rīgas ēkas. Vērša novērojumi liecina, ka atkritumu tvertņu satura šķirotāji tolaik jau eksistēja: «Pirmajā brīdī izbrīnu izraisa solīda izskata vīrieši, kas rūpīgi pārmeklē atkritumu urnas. Acīmredzot ir nopietni apsvērumi, kas to neļauj darīt dienā. Viņiem seko bērni un arī dara to pašu. Un viņiem tad ir pieaugušu cilvēku sejas un ne miņas no bērnišķīgas uzvedības.» Arī šī bilde ir mainījusies, šodien atkritumu kastēs vandās nepārprotami bomži, toties bērni viņiem talkā nedodas, tāpat kā dienās ir izzuduši mazgadīgie «automašīnu mazgātāji» pie luksoforiem.
Rīgā vairs nav tik daudz klejojošu suņu, kā minēts Vērša aprakstā, toties točkas gan laikam ir neiznīdējamas. Vērsis ievērojis arī šāvienus kapos: «Bet tā nebūt nav baisma slepkavība. Tur vienkārši izmēģina iegādāto šaujamieroci - revolveri vai bisi -, jo braukt ārpus pilsētas slinkums.» Vērša vērojumi beidzas ar nejauša garāmgājēja iztraucētu vīrieti un sievieti Latgales priekšpilsētā, kuru bēgot pamestā benzīna kanna lika domāt, ka viņi ir iecerējuši tikt pie jauna dzīvokļa, nodedzinot savu veco koceni.
Vērša pieminēto tēmu par «privātu nakts kāršu klubu Bieriņos» savā rakstā turpināja Jānis Maršāns, pusvienos naktī kopā ar fotogrāfu Uldi Briedi ielūkojoties Casino Latvia Kaļķu ielā: «Zāles pārzinis, kurš bez direktora atļaujas intervijas presei sniegt nedrīkstot, tomēr Dienai pastāstīja, ka līdz pulksten diviem spēlēt nāk godīgi cilvēki, bet pēc diviem - tie otrie. Tā kā Casino tiekot ielaistas tikai personas, kas tērpušās uzvalkos un vakarkleitās, arī bandīti spiesti ģērbties atbilstoši noteikumiem, reizēm pat dodoties uz māju apmainīt ādas jakas pret žaketēm.» Ielūkojušies arī Centrālajā stacijā un no dežurantes uz piedāvājumu pastāstīt kaut ko interesantu saņēmuši atbildi: «Čto vi tut šļajeķes po nočam, ģelaķ vam ņečevo, štoļi?», un konstatējuši, ka šahistu un prostitūtu iecienītais Vērmaņparks naktī ir tukšs, ap diviem Dienas pārstāvji pameta Rīgas centru, neriskējot satikties ar bandītiem, kuri dodas izklaidēties uz kazino. Savukārt no Andra Bergmaņa sarunas ar mākslinieci Anitu Kreitusi par viņas nakts gaitām es uzzināju kādu lietu, ko biju vai nu palaidis garām, vai aizmirsis: ka Pingvīna sētā tolaik bija nakts saldējums!