Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot paaugstināta stresa apstākļos. Pat ja konkrētais indivīds interesējas par politiku, viņš var ar sakāpinātām emocijām sekot notikumiem Ukrainā nedēļu, trīs, mēnesi - tad ieslēdzas pašaizsardzības mehānismi. Tie var būt dažādi. Grūti argumentējama, tomēr bieži dzirdēta pārliecība, ka tik traki pie mums gan nevar būt, tāpēc žēl, protams, to ukraiņu, bet... Pietiekami adekvāts situācijai fatālisms - mēs tāpat neko palīdzēt nevaram, attiecīgi... Droši vien ir arī citas argumentu konstrukcijas, turklāt jāuzsver, ka nebūt par tām neironizēju, - nav vairs spēka kārtējo nedēļu iesākt ar kārtējām sliktajām ziņām no Ukrainas.
Problēmas rodas, kad šo distancēšanos sāk pamatot ar papildu argumentiem. Tātad Putins personīgi un viņa līdzgaitnieku loks ir saņēmis visus iespējamos sliktos apzīmējumus un novērtējumus. Tad izrādās, ka agresiju nevar personificēt ar dažu cilvēku varaskāri, psihisko stāvokli utt., jo tas viss ir ārkārtīgi populārs pašā Krievijā. Vienkāršākais ir runāt par sabiedrības nozombēšanu, tomēr vienā brīdī propaganda TV kā vienīgais iemesls neliekas vairs ticams. Kad pēc Otrā pasaules kara Rietumos mēģināja saprast, kāpēc Vācijas sabiedrība uzvedās tā, kā tā uzvedās pietiekami ilgā laika periodā, retais no vēsturniekiem, filozofiem u. c. ekspertiem atzina, ka pie vainas bijušas tikai Gebelsa & Co. profesionālās prasmes. Iespējams, cēloņu meklējumos Vācijas gadījumā dažkārt pētnieki «iebrauca» pārāk dziļā pagātnē, tomēr jebkurā gadījumā vairākums ļaužu, kuri par šo tēmu rakstījuši, atzīst, ka pašā vācu tautā bija auglīga augsne nacismam. Tātad arī Krievijas gadījumā ir jārunā par tautu. It kā nav problēmu - apzīmējumi «impēriska domāšana», «šovinisms» u. c. tiek lietoti aktīvi. «Nu, tādi jau tie krievi vienmēr ir bijuši,» mēs secinām un ieslēdzam pašaizsardzības mehānismus.
Stop! Nav tik vienkārši. Vai mēs uzskatām, ka uzkurinātie, savā būtībā arvien pārākuma kategorijās domājošie Krievijas krievi ir kaut kas viens, savukārt «mūsu krievi» kaut kas pavisam cits? Nezinu. Varbūt. Tikai tad būtu labi saprast šī atšķirīguma iemeslus - kaut tādēļ, lai zinātu aspektus, kas stiprināmi pašas Latvijas neatkarības vārdā. Savukārt, ja atšķirība ir tikai formāla, tad ir nepieciešama pavisam cita situācijas izpratne un citas rīcības plānošana bez sevis mānīšanas.
Man nav atbilžu, jo ir aplami izdarīt vispārinājumus, balstoties uz personīgo pieredzi, labu vai sliktu. Toties skaidrs, ka, lai cik grūti būtu ilgstoši līdzi just Ukrainai, tas, kas tur notiek, nav (piedodiet neveiklo vārdu spēli) «tur». Mēs, protams, neko daudz nevaram ietekmēt, un mums, protams, šī krīze vispirms saistās ar iespējamām sekām Latvijas ekonomikai. Tomēr tas, kas notiek Ukrainas austrumos un Krievijā, mums diemžēl ir ļoti, ļoti būtiski.