Krišjāņa Valdemāra ielā pie Mākslas akadēmijas ir divas pieturas būdiņas ar metāla soliem un vēl koka sols blakus. Tomēr tos iedzīvotāji galvenokārt izmanto saiņu un maisiņu nolikšanai, nevis sēdēšanai. Skaidra saka, ka soliņu Rīgā trūkst, turklāt tos, ko uzstāda, diezgan drīz arī salauž, īpaši Vecmīlgrāvī, kur viņa dzīvo. Salauzto solu vietā jaunus neviens negādā, viņa sūkstās. Sieviete labprāt apsēstos uz koka sola, ja tas būtu nokrāsots un tīrs. Šobrīd sols tiešām neizskatās pievilcīgi, jo ir sajūta, ka, uz tā sēžot, varētu sasmērēt apģērbu. Metāla soli ir izturīgi, bet auksti, atzīst Skaidra. Savukārt Almas kundze atsēžas tikai tad, ja ir pieturā. «Ja es nesteidzos, neskrienu pakaļ autobusam, ko sen jau nedaru, tad man kājas klausa un es lēnā gaitā eju. Tepat blakus ir koki, kaut arī tiem lapas ir nobirušas, gaiss ir svaigs, un mierīgi es paelpoju,» vērtē sirmgalve. Arī viņa labprātāk atsēstos uz koka soliem, taču ir pārāk daudz tādu spēka mitriķu, kas solus sabojā.
Arī Isajam negribas sēdēt tāpēc, ka metāla soli ir auksti un uz tiem sēdēt nav patīkami. Bet paciesties varot, nav jau jāsēž pārāk ilgi. Taču kopumā soliņu skaits Rīgā viņam šķiet pietiekams, šī neesot tā lielākā problēma. Arī Astrīda saka, ka soliņu problēma esot galīgas dumjības, ja neesot ko darīt, tad varot desmit reižu mainīt. «Vai tas ir svarīgākais šodien? Un jūs ar tādiem niekiem nodarbojaties!» viņa izsaucas. Par soliem parunāties pienāk arī gados jaunāks cilvēks - Artis Zariņš. Viņš prāto, ka labāki būtu plastmasas dēļi, kas nav jākrāso, tie netrūd, vieglāk tīrīt. Pats Artis gan reti sēž pieturās, jo parasti nāk uz autobusu pēdējā brīdī.
Pieturas apkalpo SIA Euro AWK. Uzņēmuma valdes locekli Līgu Braunu man sazvanīt neizdevās, taču biroja administratore zināja vien pateikt, ka līdz šim rakstveida sūdzības par soliņiem pieturās uzņēmums neesot saņēmis.