«Lūk, par to, kā mūsdienās sokas uzņēmējiem, man gan būtu ko teikt.» Turpinājumā jau sekoja vienošanās par intervijas laiku un vietu. Tikāmies Lielupes tenisa kortos, kur Helmuts pāris reižu nedēļā aizvada sparingspēles fiziskās kondīcijas uzturēšanai. Tā joprojām ir pietiekami laba, ja reiz no sportošanas laikiem klāt nākuši tikai trīs kilogrami. Jau sarunas sākumā kļuva skaidrs, ka Balderis nav mainījies, - runā bez aplinkiem, nebaidoties aizskart varasvīrus un iestāžu darbiniekus, par kuriem citi intervējamie labprātāk paklusētu.
Cik man zināms, galvenā darbības sfēra ir tomātu un gurķu audzēšana Mārupē?
Mums ir 250 darbinieki, kuriem godīgi maksājam labas algas, un visiem esam noformējuši arī apdrošināšanu, bet Ieņēmumu dienests mums pasaka: jūs esat parādnieki. Mums par gurķiem kad maksā? Vai tad uz priekšu? Mana meita, kad bija Šveicē, pati varēja savam restorānam novest līdz galam grāmatvedību. Tur atnāk cilvēks un palīdz visu dokumentāciju sakārtot. Tas taču nav nekāds noziegums! Pie mums atkal visus uzskata gandrīz vai par noziedzniekiem. Ko mums dara Valsts ieņēmumu dienests? Uz privātas zemes uzceļ ēku, par kuru līdz privatizācijai par īri gadā maksāja vairāk nekā desmit miljonus eiro. Un kurš par to atbildēs? Vai tad valstij pietrūkst zemes? Pie Rumbulas un lidostas ir lielas platības. Tagad viņi kādam labi samaksā un izpērk ēku uz privātās zemes par 30 vai 50 miljoniem eiro. Tas taču ir vājprāts! Un pēc tam viņi vēl «drāzīs» uzņēmējus! Mēs nopērkam Olainē izsolē zemi un esam parādnieki, jo esam pārāk lēti nopirkuši. Viņi diktē, kā darīt! Manai meitai veikalā pienāk vēstule: jūs maksājat pārāk mazas algas. Jums ir jāmaksā pāri par tūkstoti. Tu pelni to naudu? Tu dzīvo uz mana rēķina! Valsts ieņēmuma dienests dzīvo uz mana un tava rēķina. Es domāju, kā ņemt kredītu un kā atdot. Tas taču ir rekets!
Esmu dzirdējis no uzņēmējiem, ka nodokļu slogu neesot pareizi uzlikt, kad vēl nav nopelnīts neviens santīms?
Kurš ārzemnieks gribēs nākt šeit attīstīt biznesu?! Tērbatas ielā man ir ofiss. Trešajā stāvā izbūvēju iestiklotu balkonu. Par visu pats maksāju naudu. Ir pagājuši pieci mēneši, un saskaņošanas darbi joprojām turpinās. Tās ir drausmas! Es prasu savam arhitektam, vai ārzemnieki brauc pie mums? Gribētāju būtu daudz, bet jāpaiet trīs gadiem, lai te kaut ko uzsāktu. Rīgas domes pārstāvji brauc komandējumos uz Portugāli, Senegālu un Zimbabvi. Būtu aizbraukuši uz Igauniju. Tur nav korupcijas, medicīna ir sakārtota jau 26 gadus, bet kas ir mums? Un kurš par to visu atbildēs? Citadeli atdeva, bet es par to summu - 70 miljoniem - banku būtu paņēmis. SEB bankā paņemtu kredītu, un man būtu Citadele. Tā bija pelnoša banka ar 15 vai 20 miljoniem gadā. Tas nozīmē, ka nedaudz vairāk nekā trijos gados es kredītu atdotu. Parex kā sliktā banka joprojām ir valsts problēma. Kurš atbildēs - Straujuma? Liepājas metalurga gadījums. Tas taču ir ārprāts! Man un krustdēlam bija jāieķīlā visi īpašumi, lai mēs dabūtu kredītu. Joprojām vecos parādus - desmit miljonus - dzēšam. Kas notiek ministrijās? Ja būtu krimināllikums, tad gan es domāju, viņi katru soli sāktu desmit un pat simts reižu apdomāt. Tagad visiem ir laulības līgumi vai arī īpašumi pārrakstīti radiniekiem.
Cik pats esi iedziļinājies biznesa niansēs, un vai esi centies uzzināt, kā viss notiek, piemēram, Šveicē vai Igaunijā?
No manis telpas īrē Admirāļu klubs. Viņiem ir bizness arī Igaunijā. Normatīvie akti tur esot strikti noteikti. Ja tajos rāmjos iekļaujies, viss notiekot ātri un bez aizķeršanās.
Deviņdesmitajos gados biji Rīgas Sporta pils direktors. Salīdzinot ar to laika periodu, uzņēmējiem darboties ir kļuvis grūtāk?
Labāk noteikti nav palicis.
Biznesā Helmuta Baldera vārds nepalīdz sarežģītās situācijās?
Ir bijis tā, ka man saka: «Oi, Baldera kungs! Es taču jūs zinu jau no bērnības.» Bet kāds man no tā labums? Dažreiz tikai ceļu policisti pēc apturēšanas palaiž.
Savulaik pats biji Rīgas domes deputāts…
Tad vēl viss bija solīdi. Arī Šķēles laikā bija normāli. Tagad ir užas (tulk. - šausmas).
Cilvēki kļūst alkatīgāki, vai arī viņi saprot, ka laiks pie varas svirām ir ierobežots?
Es domāju, ka otrais variants. Kā Rīgas dome var attīstīt biznesu Getliņu tomātu audzēšanā, ja mēs maksājam par atkritumu izvešanu? Viņi cels 0,3 hektāru platībā siltumnīcas ar lampām par 4,5 miljoniem eiro. Jau ir izsludināts konkurss. Mēs uzcēlām 0,5 hektāru platībā par 2,5 miljoniem eiro.
Varbūt vajag stingru roku. Pirmās brīvvalsts laikā, Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā ekonomika virzījās augšup.
Vai tad latvieši ir gatavi iziet ielās? Visi grib mierīgi dzīvot. Neviens nav agresīvi noskaņots. Kas notika Islandē? Kā uzzināja par nodokļu slēpšanu, tā tauta bija ielās. Mums ir arī biogāzes uzņēmums. Ja kvotas ir noteiktas uz divdesmit gadiem, tad cilvēki ņem kredītus un rēķina, uz kādiem noteikumiem un cik ilgā laika periodā spēs atdot. Pēc gada atnāk citi cilvēki un noteikumus izmaina. Pasakiet man, kurš šajā valstī gribēs strādāt? Tāpēc jau raksta, ka ārzemnieki negribot Latvijā atvērt savu biznesu. Latvijā ir 400 elektrības ražotāju, no tiem 40 esot jau zem sitiena, jo cilvēki bija biznesu sākuši uz citiem spēles noteikumiem. 2017. gadā atkal ir paredzēts pārskatīt noteikumus. Kas izdzīvos, tie turpinās, bet, kuri nevarēs vairs pavilkt, tos uzņēmums pārņems banka vai kāds zviedrs. Pasaulē uzskata, ka tādējādi tiek sniegta palīdzība valstij, vidi attīrot no mēsliem. Kas notiek pie mums? Mēs par elektrību īstenībā pārmaksājam. Lai Latvenergo nestāsta, ka viņi mums dotē elektrību.
Pēc nosauktajām summām jāsecina, ka biznesā darbojies ar vērienu. Zinu, ka esi akcionārs SIA Mārupes siltumnīcas. Tātad vēl ir biogāzes uzņēmums un ofisu māja Tērbatas ielā. Kas vēl?
Zvēraudzētava. Darbojos kopā ar krustdēlu. Pārsvarā jau krustdēls ar savu māsu visu dara. Mums ir ģimenes bizness.
Ar ko būtu jāsāk, lai atvieglotu darbu uzņēmējiem?
Ar PVN samazināšanu. Ministru kabinetam vienreiz būtu patiešām jāsāk domāt par uzņēmējiem ar darbiem, nevis tikai runāšanu. Krustdēls aiziet uz Ekonomikas ministriju un izklāsta visus dokumentus. Atbildes vietā ir klusums, jo viņi no tā visa neko nesaprot. Skaidrs, ka liela daļa darbinieku tur nokļuvuši caur pazīšanos. Viņiem taču ir vienalga - lai kaut vai visi 400 elektrības ražotāji aiziet pa burbuli. Līdzīga attieksme ir pret vietējiem ražotājiem citās nozarēs. Izdevīgāk laikam ir ievest un tirgot ar ķimikālijām apstrādāto ārvalstu produkciju.
Gandrīz vai jābrīnās, ka neesi pārorientējis biznesu ārpus Latvijas.
Tas nav tik viegli izdarāms. Te tomēr jau ir veikti lieli ieguldījumi. Ja būtu jāsāk no nulles, tad gan nopietni padomātu. Sieva man dažreiz saka, bet ko tad mēs pelnām, jo lielas summas - 2,5 miljoni eiro - mums aiziet nodokļu maksājumos.
Padomju laikus taču negribi atpakaļ?
Protams, ka ne. Tagad ir savas problēmas, bet vismaz robežas ir atvērtas. Tomēr, ja reiz mums ir brīvība, tad gribētos, lai viss būtu labāk. Divdesmit sešu gadu laikā tā arī nav izdevies sakārtot medicīnu. Kurš šeit atgriezīsies no ārzemēm, ja cilvēkiem neļauj normāli strādāt un nav pretimnākšanas?
Raimonds Pauls arī ik pa laikam asi izsakās. Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā viņš sacīja, ka savulaik esot bijis pieņemts pateikties valdībai. Ar ironijas piesitienu Pauls tad to arī izdarīja…
Tas tad bija labs gājiens. Gandrīz kā Latvijas Hokeja federācijā (LHF), kur arī visu laiku kādam jāsaka paldies un jāpaklanās.
Pirms pusotra gada uzrakstīji atlūgumu un vairs neesi LHF valdē. Kas bija par iemeslu šādam solim?
Tā blefošana bija briesmīga. Ja laiž visu gar ausīm un negrib cīnīties, tad var turpināt darboties. Man tas viss bija apnicis.
LHF prezidents Kirovs Lipmans ir pretrunīga persona. Vieni uzstāj, ka viņam laiks aiziet, citi iebilst, ka naudu hokejam viņš tomēr dod.
Bet valsts arī dod! Vai mēs zinām precīzu summu, ko Kirovs ir iedevis? Kā šis jautājums valdē aktualizējās, tā uzreiz bija jūtama nervozitāte. Man jau tas tik ļoti neinteresē. Es tikai redzu, ka izlases vajadzībām ir iepirktas lētās ķīniešu nūjas. Tajā pašā laikā viņš saka, ka visu zinot, jo divdesmit gadu jau esot hokejā. Lipmans un valde nosaka, kāda vieta ir jāizcīna pasaules čempionātā. Kanādā arī laikam ierēdņi izsauc pie sevis galveno treneri un dod uzdevumu izcīnīt medaļas. Visas komandas taču spēlē un aizstāv savas valsts godu. Kurš būs spēcīgāks, tā komanda arī uzvarēs. Lai dotu šādus uzdevumus, jājautā, vai federācija visu ir nodrošinājusi, lai spēlētāji pienācīgi spēlētu pasaules čempionātā?
Šopavasar virkne vadošo spēlētāju ir aktualizējuši šo tēmu. Laikam jau pamatoti…
Ir jābūt konkrētiem nosacījumiem, uz kādiem spēlētājus aicina uz izlases treniņnometni. Tā ir piecdesmit vai simts eiro dienasnauda, treniņtērpi un viss pārējais nepieciešamais normālam treniņu darbam.
Lipmans tā vietā mēdz piesolīt prēmijas?
Tas nav jādara. Tas jau ir valsts pārziņā. Ja komanda izcīna medaļas, tad ir noteikta kārtība, cik lielas naudas summas pienākas prēmijās. Spēlētāji aizstāv savas valsts godu. Ja kāds ir piekusis vai viņam ir citas problēmas, tad viņu nav jāspiež spēlēt izlasē.
Būtu kāds reāls kandidāts uz LHF prezidenta amatu?
Īsti jau nav. Kad runā ar kādu, viņš jau ir iesaistīts politikā vai biznesā.
Cik nopietni turpini sekot līdzi hokeja aktualitātēm?
Šad tad ieslēdzu televizoru un paskatos spēles. Nesen noskatījos Latvijas virslīgas finālspēli. Pie mums jau viss balstās uz entuziasmu, bērnu hokejs - uz vecākiem. Rīga un citas pašvaldības kaut ko iedod. Dažreiz paskatos KHL.
Kā ir mainījies hokejs? Vai ar muskuļu uzdzīšanu un spēlētāju ielikšanu noteiktos taktiskos rāmjos nav mazinājies radošums laukumā?
Kādam jau noteikti patīk, ka visu laiku ir sadursmes un cīņa. Es priekšroku dodu labai kombinācijai. Magņitogorskas vadošā maiņa ar Kovāržu, Mozjakinu un Zaripu spēlē skaisti. Viņu spēle man patīk. Arī Ufai ir viena laba maiņa ar zviedru Ūmarku. CSKA ir kādi trīs meistarīgi spēlētāji, Radulovu ieskaitot. Vēl arī SKA komandai, bet tas arī ir viss. No 28 komandām kādas četras varētu spēlēt kādreizējā PSRS čempionāta augstākajā līgā. Nākamās desmit - pirmajā, pārējās - otrajā līgā.
Pats esi slidas nolicis uz nagliņas?
Būs jau pagājis gads, kopš hokeju vairs nespēlēju. Tas periods manā dzīvē ir beidzies. Savam priekam uzspēlēju tenisu, aizeju uz sporta zāli.
Hokeja spēlēšanas laikā, šķiet, neguvi nopietnus savainojumus. Vai sportošanas sekas pensijas gados izjūti?
Plīsumi un šuves man bija, bet tiešām nekas tāds nopietns. Par veselību man nav pamata sūdzēties, lai gan kaut kas jau gadās. Tagad ceļgals ir jutīgs.
Svarā arī neesi pieņēmies?
Nedaudz jau esmu. Hokeja spēlēšanas laikā bija jābūt 87,5, tagad ir 90 kilogrami. Trīs kilogrami ir pienākuši klāt.
Tas jau nav nekas. Ievēro pareizus ēšanas paradumus?
Nu nē. Pa dienu jau nesanāk kārtīgi paēst, tikai vakarā. Tad arī vīnu iedzeru.
Pasaules aktualitātes uztrauc?
Kā gan citādi. Nav patīkami uzzināt, kas notiek. Lidot arī vairs nav droši. Brīžiem jau sliecos, ka labāk ir palikt mājās, nevis kaut kur aizbraukt. Karstais bēgļu jautājums. Kā Eiropas Savienība līdz šādai situācijai varēja nonākt? Kāda vispār var būt runa - robežām ir jābūt! Vai tad latviešus savulaik kaut kur gaidīja atplestām rokām? Atceros, ko man stāstīja latviešu dakteris Amerikā Visvaldis Nagobads. Cik smagi viņš un citi latvieši strādājuši, lai iegūtu labu izglītību! Ogles vajadzējis pārkraut un kas tikai vēl neesot bijis jādara. Tagad pie mums atbrauks bēgļi, neko nedarīs un saņems pabalstus. Es esmu pilnībā pret šādu politiku.
Vasarā Jūrmalas koncertu sezonu arī izbaudi?
Nē.
Tad jau Jaunā viļņa aiziešanu no Dzintariem nepārdzīvo?
Negāju es uz Jaunā viļņa koncertiem, tāpēc mani tas neskar. Dzīve Jūrmalā turpina savu ierasto ritējumu.
Ilggadējiem jūrmalniekiem nav kļuvis pārāk dārgi dzīvot kūrortpilsētā? It kā zemes nodoklis esot krietni palielinājies?
Bet ir jau arī atlaides līdz pat septiņdesmit procentiem. Manuprāt, pašvaldība strādā. Kad nav apgaismojuma vai ir kāda cita ķibele, piezvanu un atbildīgie dienesti atbrauc un visu izdara. Nezinu, varbūt tas ir tāpēc, ka mani pazīst. Varētu būt labāk, bet slikti arī nav.
Ir divas meitas un divas mazmeitas, bet dzimtā pietrūkst puikas. Ja būtu mazdēls, ieteiktu sūtīt uz hokeja treniņiem?
Kāpēc gan ne - sūtītu. Hokejs jau ir forša spēle. Protams, zināmā vecumā jau būtu jāskatās, vai kaut kas sanāks. Ja redzams, ka nebūs pelnītājs ar hokeju, tad būtu nopietnāk jādomā par citu nodarbošanos. Mana radinieka puika spēlē. Trīspadsmit gadu, bet uzspēlē arī pie sešpadsmit gadu veciem. Varbūt būs spēlētājs.
Pamāci arī kaut ko?
Viņš jau prasa man, lai vasarā patrenēju, bet viņiem jau tā ir kārtīgi treniņi. Esmu jau viņam pateicis, ka piecpadsmit gadu vecumā nopietnāk paskatīšos un tad došu savu vērtējumu. Ņuhs viņam ir. Sējējam ir labi puikas. Biju paskatīties radinieka spēli un redzēju arī Normunda dvīņus. Ir redzams, ka tēvs piestrādājis pie metiena tehnikas.
Daudzi izcili hokejisti trenera darbā nav sevi apliecinājuši. Pats arī laikam ātri saprati, ka trenera arods nav īsti piemērots?
Nav gan. Trenerim ir daudz jāstāsta, jāskaidro un jāpārliecina.
Un tu nesaproti, kā var nemācēt izdarīt šķietami elementārus vingrinājumus?
Arī tas, bet galvenais, ka pienāk noteikts vecums, kad viņi uz tevi skatās un tu nolasi viņu domas. Tās nepārprotami norāda uz neticību - nu ko man tagad cenšas iestāstīt… Treniņmetodika arī ir pamainījusies. Savulaik tomēr vairāk bija tehniskās nodarbības gan uz zemes, gan ledus. Mūsdienās krietni ir uzlabojusies slidošana, bet nūjas tehnikai būtu jāpievērš lielāka uzmanība.
Pasaules čempionātu skatīsies?
Ja būšu mājās, paskatīšos. Mūsu komandas sniegumam jau es sekoju līdzi.