Pirmajā riņķī Ungārijā izcīnītā 3-2 uzvara pār spāņiem nedeva lielas priekšrocības, jo titulētie sāncenši noteikti bija jāuzvar arī savā laukumā. Taču panākums bija vairojis spēlētāju pārliecību par saviem spēkiem. «Arī spāņi šoreiz bija nedaudz niknāki, motivētāki. Iepriekšējā spēlē viņi mūs nedaudz nenovērtēja, neņēma par pilnu, šoreiz bija citādi,» Vilde bija pamanījis pārmaiņas pretinieku nometnē. «Viņi pat atdeva iepriekšējo spēli ar Franciju [0-3], jo zināja, ka viss izšķirsies pret mums. Mēs tam bijām gatavi. Teicu spēlētājiem, lai necer, ka spāņi pret mums spēlēs tāpat kā pret Franciju.» Tiesa, spāņu noskaņošanās krasi neizmainīja spēku samērus laukumā. Lai arī nestabila, Latvijas komanda izšķirošajos brīžos izrādījās pārāka, atspēlējoties pēc zaudējuma pirmajā setā. «Konkrētu elementu grūti nosaukt. Tā spēle bija ļoti līdzīga, un visu izšķīra sīkas epizodes, nianses. Arī veiksme,» uz jautājumu, ar ko bijām labāki, treneris atbildi uzreiz neatrada. «Droši vien bijām nedaudz izturētāki. Tā jau ir rakstura cīņa, jo meistarības ziņā, domāju, daudz no viņiem neatpaliekam.»
Jau pirms turnīra Vilde nešauboties nosauca elementu, kurā visvairāk atpaliekam no konkurentiem, - servju uzņemšana. Šī iemesla dēļ arī spēle bija nestabila. «Tiklīdz tiekam galā ar uzņemšanu, varam jebkuru pretinieku samīcīt. Nestabilitāte uzņemšanā velk līdzi visu pārējo spēli. Pret spāņiem tas bija īpaši svarīgi, jo viņi ļoti labi spēlē aizsardzībā, un ir ļoti grūti nokārtot punktu pret organizētu bloku.» Treneris atzina, ka to nevar iemācīt vasaras vai divu mēnešu laikā, jo vaina ir nepareizi ieliktos pamatos. «Mums kaut kā vienmēr ir tikai sist un sist. Varbūt kādreiz pabloķēt, bet par uzņemšanu aizmirstam. Jāspiež jauniešus pievērst lielāku vērību šim elementam. Mūsdienu spēle jau to parāda - bez servju uzņemšanas grūti spēlēt augstā līmenī.» Treneris smejoties norādīja, ka spēlētājiem šķiroties allaž atgādina, lai klubā papildus strādā pie uzņemšanas, bet neko vairāk darīt neesot viņa spēkos.