Kaut gan tautas vairākums neesot baudījis pat «trekno gadu» labumus, taču tagad stāvoklis kļūstot neciešams. Tā jūtas cilvēks, kad viņa slimība pēkšņi saasinās. Bieži vien tā nav viena kaite, bet vesela slimību buķete. Domāju, ka sākumam jānoskaidro vadošā kaite, visu nelaimju sakne.
Ļoti, ļoti reta ir tāda kaite, par kuru kādreiz kāds kaut ko gudru jau nebūtu pateicis. Nav izņēmums arī mūsu gadījums. Iepriekšējās lielās pasaules krīzes laikā 1932.gadā parādījās Anrī Bergsona grāmata Morāles un reliģijas divi avoti. Tajā izcilais domātājs pārliecinoši parādīja, ka jebkuras krīzes saknē ir sabiedriskās morāles vājums. Runa ir par tādām pamatvērtībām kā valsts, tās iekārta, sabiedrības labums un cieņa - pret dabu, cilvēku un viņa darbu. Ja tauta ir izšķīrusies par valstisko neatkarību, tai jāuzņemas rūpes par šīm pamatvērtībām. Ar gudro galvu ievēlēšanu parlamentā vēl nepietiek. Tā ir maldīga ilūzija, rakstīja Bergsons, uzskatot, ka cilvēka inteliģence, izglītotais prāts uzliks viņam morāliskus ierobežojumus, ja tie jau nav kļuvuši par stabilu paradumu, instinktu. Bez sabiedriskās morāles pastāvīga spiediena vairumam indivīdu prāts meklējot iespējas, kā gūt pašlabumu uz sabiedrības rēķina, kā apiet likumu ierobežojumus. Vai tieši to mēs nepārmetam saviem pārstāvjiem varas struktūrās, kuri grābj paši no sabiedrības labuma bļodas un velk pie tās savējos?
Domāju, ka labāk nepaveiksies arī ar visas tautas vēlētu prezidentu, ja sabiedriskā morāle arvien paliks vāja, mazprasīga. Par prezidentu ar plašām pilnvarām taču vēlas kļūt varaskāri sabiedrības labuma grābēji, kuri pat savā retorikā nav lietojuši vārdu «morāle», tomēr spēj apmaksāt ne tikai «stipendiātus» un «pozitīvistus» slavinātājus, bet arī reklamētājus, kas velnus iztēlos par eņģeļiem. Acīmredzot šie multimiljonāri te redz iespēju kļūt par miljardieriem vai vismaz izvairīties no cietuma par saviem nodarījumiem. Savdabīga sociālā šizofrēnija: Satversme taču nosaka, ka Latvija ir demokrātiska valsts un tādas ir arī mūsu saistības Eiropas Savienībā (ES), bet, kā liecina aptaujas, ļoti daudzi pilsoņi vēlas nevis demokrātiju, bet vadoni ar stingro roku. Vai te izpaužas divu paaudžu pārdzīvotās vadoņu dresūras paliekošais efekts?
It kā paradokss: vairumam cilvēku piemīt augsta personiskā morāle, bet ar demokrātisko sabiedrisko morāli valstī pagaidām ir bēdīgi. Varētu ilgi stāstīt par sabiedrisko amoralitāti dažādos līmeņos. Minēšu pāris zīmīgu piemēru. Pirms dažiem gadiem Pasaules Bankas eksperti konstatēja, ka Latvijā notiek valsts nozagšana. Tā kā tiesību sargi nereaģēja, atlika secināt, ka viņiem nav tiesiska pamata rīkoties, jo zagšana notiek, likumus nepārkāpjot. Likumi it kā eiropeiski, bet ar «caurumiem», tātad - amorāli. Laikam jau ne tikai viens oligarhs vien maksājis «stipendijas» likumdevējiem. Otrs piemērs - Parex bankas amoralitātes mučkulis. Pēc Krievijas Valsts domes pēdējām vēlēšanām tās prominents pārstāvis intervijā laikrakstam Telegraf solīja, ka dome pacentīšoties pārtraukt noziedzīgās naudas plūsmu no Krievijas uz Parex. Bet mūsu valdība deva rīkojumu laist caur šo banku valsts un pašvaldību naudas apriti, ko bijušais premjers minēja kā vienu no galvenajiem argumentiem, kāpēc šī banka noteikti jāglābj. Bankas novešana līdz kraham tiek likumīgi dāsni atalgota (īpašnieki saglabā lielus īpašumus, padomes locekļi saņem pa simt līdz divsimt tūkstošiem latu izmaksas). Vai šāda «likumība» nav amorāla?
Protams, amorālas ir arī «pateicības dāvanas», ar kurām pērk ierēdņu, policistu, mediķu un eksaminatoru labvēlību. Aptaujas liecina, ka aptuveni trešdaļa pilsoņu šādu ikdienas korupcijas praksi uzskata par pieņemamu. Amorāli ir ne tikai pirkt vēlētāju balsis, bet arī pārdot savu balsi, ievēlēt par deputātiem Jūrmalgeitas nozieguma līdzdalībniekus (vai varbūt organizatorus?) vai smagos noziegumos apsūdzētos, tāpat profesionāli nepiemērotu radu un draugu iekārtošana «siltās vietiņās» un daudzas citas negācijas, kas darās visapkārt. Vai vadonis mūs glābs? Jāglābjas pašiem! Jāintegrējas demokrātijas sabiedriskajā morālē, jāattīsta tās garants - pilsoniskā sabiedrība.
Astoņpadsmit gadus ielaistu hronisku kaiti, protams, nevar izārstēt dažos mēnešos, tam nepieciešams katra pilsoņa gribas neatlaidīgs darbs. Tāda procesa vadīšana patiesi būtu cita politika. Sākumam diskusijai ierosinu dažus priekšlikumus.
Masu saziņas līdzekļos nepieciešama regulāra domu apmaiņa par sabiedrisko morāli, šādā skatījumā jāanalizē politisko partiju programmas un rīcība.
Nepieciešama pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanas un attīstības valsts programma, kas konsekventi balstītos uz sabiedrisko morāli un varētu kalpot visas sabiedrības integrācijai. Uzņemoties šādas programmas izstrādi, popularizēšanu un īstenošanu, partija Pilsoniskā savienība noteikti varētu attaisnot uz sevi liktās vēlētāju cerības.
Ieteikums minētajā programmā ietvert Latvijas tiesisko aktu un pašas likumdošanas prakses fundamentālu izvērtēšanu no sabiedriskās morāles pozīcijām. Jānovērš amoralitātes logi tiesiskajā bāzē, jākoriģē kļūdainie lēmumi. Piemēram, vēlams nodrošināt valsts monopolu alkoholisko dzērienu ražošanā un tirdzniecībā (pēc Skandināvijas valstu parauga).
Pilsoniskās sabiedrības attīstībai visai nozīmīga ir Valsts prezidenta Stratēģiskās komisijas iniciētās pašorganizācijas Latvijas forums darbība. Vēlams foruma plānā ietvert sabiedriskās morāles aktuālās problēmas, padarīt šo forumu regulārāku un palielināt tā darbības publicitāti.
Ņemot vērā sabiedrības noturīgi zemo partiju sistēmas vērtējumu, jāievieš jauktas vēlēšanas. Deputāta kandidātu izvirzīšana arī ārpus partiju sarakstiem atdzīvinātu pilsoņu apvienības un tuvinātu deputātus saviem vēlētājiem. Vienmandāta vēlēšanu apgabalu panākumi spiedīs politiskās partijas labāk ievērot demokrātijas sabiedrisko morāli.
Lai neitralizētu demokrātijas attīstībai naidīgās dzimtīpašnieciskās tieksmes un korupcijas risku, ar likumu jāaizliedz pašvaldības vadītāja amatu ieņemt vairāk kā divas reizes pēc kārtas.
Sabiedriskās morāles uzlabošanai kalpos arī Satversmē nostiprinātās tiesības tautai atlaist Saeimu (arī prezidentu, ja viņu vēlēs tauta). Pastāvīga atlaišanas iespēja būs labs tautas pārstāvju morāles audzināšanas līdzeklis, sevišķi nākamajās pāris desmitgadēs. Taču vēlams šo tiesisko normu pilnveidot, noteikti jāvienkāršo referenduma procedūra.
Nedrīkst laiku, ko sabiedriskajā TV vai radio atvēl partiju priekšvēlēšanu kampaņai, ziedot vadoņu turnīram, kā tas notika pirms Rīgas domes vēlēšanām. Šādi turnīri neveicina demokrātijas sabiedrisko morāli, jo tie orientēti pretēji - uz vadoņa kultu nevis pilsoniskās sabiedrības attīstību. Sevišķi vēl, ja vadoniskās pretenzijas balsta dāsna un mērķtiecīga pašreklāma.
Viedais Pitagors sacījis, ka harmonija esot daudzveidības noturīga vienotība. Vai pēc Pitagora divarpus tūkstošu gadu laikā kāds par harmoniju pateicis kodolīgāk? Latvijas sabiedrība nenoliedzami ir daudzveidīga, taču ar noturīgu vienotību neveicas. Vāja ir šo daudzveidību cementējošā sabiedriskā morāle. Vai politisko partiju apvienība Vienotība patiesi sāks šo sarežģīto un grūto sabiedrības harmonizācijas darbu? Vai banāli pozicionēs sevi tikai kā gaišo spēku, kas izgājis cīņā ar tumšajiem spēkiem? Arī šāda politiķu izvēle lielā mērā noteiks to, cik drīz mēs ieraudzīsim gaismu tuneļa galā.