Noaut kājas, atlaisties zālē un vērot Jāņu nakts debesis. Iespējams, manu lavīšanos bija pamanījis kaimiņu Jānis - vīrs par mani jūtami vecākos gados, kurš svētkus vadīja viens savā lauku sētā un bija aicināts pievienoties mums. Tāds stalts un runīgs vīrs, saskaņā ar mūsu mājas saimnieces stāstīto - nav saprotams, kā tik saimniecisks puisis joprojām ir vecpuišos. Bet tāds vienpatnis esot, ar savu attieksmi pret pasauli, saviem stingriem uzskatiem, tomēr labs cilvēks, sabiedrisks un asprātīgs.
Viņš nāca manās pēdās. Vēl nodomāju - būs vien jālaižas prom no kārtējā paparžu meklētāja. Bet Jānis apsēdās netālu zālītē un uzsāka mierīgu sarunu. Tā mēs tur sēdējām puķu pļavā un runājām, runājām... Par dzīves jēgu un zvaigznēm, par likteņiem un cilvēku dzīvi. Viņš zināja japāņu haiku, un es viņam atbildēju ar Ziemeļnieku... Mēs negājām meklēt papardes ziedu, bet tonakt bija sajūta - tas brīnums ir uzplaucis dziļi sajūtās, kad blakus atrodas īsti tuvs cilvēks. Tāds īpašs, kāds, ejot dzīves ceļu, gadās varbūt tikai vienreiz mūžā. Man tā Jāņu nakts nāk prātā ik Jāņus, jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. Sen neko neesmu dzirdējusi par Jāni, un nekad arī vairs nav gribējies kā īpaši šai naktī meklēt papardes ziedu. Vai tas vispār ir atrodams vai nav - to sirds saprot tikai vienreiz mūžā. Dažreiz, kad ir par vēlu.
Lūcija Vidzemē