Jā. Patentu pieteikumu skaits, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu un uzņēmējdarbības vides apjomus, ir pietiekams. Mēs īpaši neatpaliekam no kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas. Savukārt jautājums, pie kura mums Latvijā noteikti jāstrādā, ir: ko ar šiem patentiem, kas ir pieteikti un reģistrēti, iesākt vēlāk? Statistikas dati liecina, ka patentu uztur spēkā vidēji sešus gadus, turklāt ir mazs pārdoto patentu skaits. Tas pierāda, ka patenti netiek izmantoti komercializācijā.
Te ir darbs gan izgudrotājiem, gan uzņēmējiem, lai savstarpēji atrastu cits citu un kopīgiem spēkiem liktu lietā visas inovācijas un gaišo prātu sasniegumus, kas izskan pat aiz Latvijas robežām. Galvenais ir sadarbības jautājums - sadarbības starp izgudrotāju un uzņēmēju. Ja raugāmies, kas ietekmē inovācijas, jebkuru inovāciju ietekmē, pirmkārt, valstī pastāvošais nodokļu apjoms, otrkārt, tas, cik privātais sektors, kā arī zinātnes un izglītības iestādes var atļauties ieguldīt attīstībā, treškārt, valstī noteiktais tiesiskais regulējums. Patentu reģistrācijas process Latvijā norit ātri un veiksmīgi, bet jāpilnveido iespēja izgudrotājam atrast investoru un uzņēmējam - zinātnieku, kurš var piedāvāt inovācijas.
Tas ir izgudrotāja un investora dialogs, vai arī valstij tajā būtu jāpiedalās?
Jā, protams, arī valsts var veicināt sadarbību. Labs paraugs ir Skandināvijas valstis. Skandināvijā ierasts organizēt dažādus forumus, kuros izgudrotāji nāk klajā ar savām iecerēm un var sastapt uzņēmējus, kas ir gatavi komercializēt viņu produktu.
Te uzreiz gan jāpiebilst, ka patentam ir teritoriālā aizsardzība. Ja patents ir pieteikts Latvijā, tas attiecas tikai uz Latviju, bet, ja izgudrotājs grib izmantot Eiropas līmeņa starptautisko patentēšanu, ir būtiski noskaidrot, vai, piemēram, Zviedrijā, jau nav patentēts kaut kas līdzīgs.
Vai līdzīgs izgudrojums jau patentēts ārvalstīs vai nav, jāpārbauda pašam izgudrotājam, vai arī valsts iestāde, respektīvi, Patentu valde, palīdz?
Parasti pārbauda paši izgudrotāji, izmantojot pieejamo informāciju. Mēs, Patentu valde, arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai savstarpēji zināšanas papildinātu. Mums ir projekti sadarbībā ar universitātēm, piemēram, ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) slēdzam sadarbības līgumu. Ir cilvēki, kas mācīti tieši darbam ar datu bāzēm, kurās iespējams atrast visus patentus, lai konstatētu, vai kaut kas līdzīgs nav izgudrots, piemēram, Japānā vai kādā no Eiropas valstīm. Mēs gatavojamies mācīt RTU darbiniekus, lai viņi saviem studentiem un saviem izgudrotājiem varētu veikt informācijas meklējumus. Ar laiku gatavojamies mācīt arī cilvēkus no augstskolām, kas atrodas Rēzeknē, Liepājā un Daugavpilī.
Uzņēmēju vidū ir viedoklis, ka zinātnieki, lai arī viņiem ir liels intelektuālais potenciāls, reizēm, ieguldot milzīgu darbu, izgudro ko tādu, kas ir atrauts no realitātes. Tā ir?
Būtiska ir katra konkrētā izgudrotāja motivācija - kāpēc viņš strādā pie izgudrojuma. Varbūt cilvēks to dara savas zinātniskās karjeras attīstībai, ne vienmēr visi patenti tiek virzīti komercializēšanai. Tomēr, ja raugāmies uz datiem, jāatzīst, ka zināma taisnība uzņēmēju apgalvojumam varētu būt tādā aspektā, ka redzam - Latvijā aptuveni 60% patentu piešķirti tieši universitātēm, nevis ražotnēs nodarbinātiem zinātniekiem.
Savulaik Organiskās sintēzes institūta zinātnieki Dienai sacīja, ka uzņēmēji bieži nevēlas riskēt, ieguldot tādos zinātniskajos projektos, kuru konkrētais rezultāts vēl nav redzams, un zinātniekiem tāpēc nepietiek finansējuma, lai pabeigtu projektus.
Mēs Patentu valdē redzam tos, kuri atraduši pamatfinansējumu - vai nu personīgi, vai ar investora palīdzību -, bet pieļauju, ka problēma te ir. Klasiski teorijā ir tā, ka ar pirmo finansējumu izgudrotājam palīdz ģimene un draugi. Vēlāk var doties tālākos finansējuma meklējumos, bet pirmo nepieciešamo naudu jāatrod, tā sakot, pašu mājās, tuvāko lokā.
Uzņēmēji savukārt norāda, ka viņiem nav liekas naudas, ar ko riskēt, tāpēc viņi grib redzēt konkrēto rezultātu, nevis ieguldīt izgudrojumā, kas ir tapšanas stadijā.
Jā, tā tiešām ir. Var saprast, ka ikviens, kurš iegulda naudu, grib redzēt prototipu, lai vispār būtu skaidrība, par ko tad ir runa, nevis atdot naudu projektam, kura rezultāts ir vien vīzijas līmenī.
Teicāt - 60% patentu nāk no universitātēm. Kuri ir būtiskākie, pēdējos gados patentētie izgudrojumi?
Pērn kopumā saņēmām vairāk nekā 230 pieteikumu. Vidēji gadā mēs saņemam ap 200 pieteikumiem no visdažādākajām jomām, būtisku apjomu - no ķīmijas un farmācijas nozarēm, kas Latvijā vienmēr bijušas aktīvas zinātnisko izgudrojumu ziņā. Samērā maz pieteikumu ir no elektroinženierijas.
Spektrs ir ļoti dažāds - no praktiski pielietojamām, nelielām lietām līdz pat ļoti komplicētām un sarežģītām zinātniskajām iecerēm. Mēs noraidām apmēram 10%, tā ka vidēji 180 vai pat vairāk pieteikumu gadā tiek apstiprināti.
Savukārt noraidījuma iemesli ir atšķirīgi katrā konkrētajā gadījumā.
Kādas izgudrotājam ir iespējas patentēt savu veikumu ne tikai Latvijas, bet Eiropas mērogā?
Te svarīgi apzināties, ka patents - tas ir līgums sabiedrībai ar konkrēto indivīdu un attiecas uz konkrēto teritoriju. Latvijā patents attiecas tikai uz Latvijas teritoriju. Ja ir vēlme iet tālāk, var vērsties Eiropas Patentu organizācijā, kas apvieno 38 valstis. Tur pieteikums tiek izvērtēts, un pozitīvas atbildes gadījumā patenta iesniedzējs varēs izvēlēties, uz kurām no 38 valstīm vēlas patentu attiecināt. Piemēram, ja pašam ražošana ir Latvijā, noieta tirgus Vācijā, bet lielākais konkurents Itālijā, vērts izvēlēties Latviju, Itāliju, Vāciju un šīm valstīm maksāt ikgadējās nodevas patentu uzturēšanai.
Te gan būtiski pieminēt vienu no jaunajām iniciatīvām, par kuru pēc daudzus gadus ilgušām debatēm ir panākta vienošanās. Tas ir tā dēvētais vienotais Eiropas patents, kas varētu stāties spēkā nākamajā gadā un paredzēs to, ka iespējams iegūt tādu patentu, kurš ir spēkā visā ES.
Tagad, lai iegūtu patentu visās ES dalībvalstīs, tas var izmaksāt līdz pat 36 000 eiro, jo nepieciešams jurists, jātulko dokumenti dažādās valodās un ir vēl daudzas, dažādas nianses. Ārvalstīs ir ļoti dārgi juridiskie pakalpojumi, bez patentu pilnvarnieka tur ārzemnieks neko nevar iesniegt. Arī tulkošanas izmaksas ir būtiskas, vienas lapas tulkošana var izmaksāt 200-300 eiro, un tulkojumiem jābūt juridiski apstiprinātiem. Protams, savā budžetā atrast iepriekš minētos 36 000 eiro var būt grūti pat universitātei un lielam uzņēmumam. Tas ir nesamērīgi dārgi, salīdzinot ar Ķīnu, kur patenta iegūšana izmaksā 600 eiro, un ASV, kur patenta iegūšana izmaksā ap 2000 eiro.
Jaunais ES projekts vērsts uz to, lai samazinātu patenta iegūšanas izmaksas un lai patents nebūtu jāapstiprina katrā dalībvalstī atsevišķi, bet būtu viens kopīgs pieteikums, kas attiektos nevis uz vienu valsti, bet būtu ar plašāku, starptautisku juridisko spēku.
Par cik pēc vienotā Eiropas patenta ieviešanas jūsu minētā summa - 36 000 eiro - samazināsies?
Man jāatzīst, ka joprojām zem jautājuma zīmes ir tas, cik tieši maksās šis Eiropas patents un cik katru gadu būs jāmaksā par patenta atjaunošanu, jo, kā zināms, finanšu jautājumi parasti ir vissvarīgākie un tie prasa visilgāko laiku. Domāju, ka izmaksas, kas saistītas ar to, ka Eiropas Patentu organizācija izskata patenta pieteikumu, nesamazināsies, un tie ir apmēram pieci tūkstoši eiro, bet, ja no 36 000 eiro mēs nonākam līdz 7000-8000 eiro, tas tomēr ir būtisks samazinājums.
Latvijā patlaban patents izmaksā apmēram 200 eiro, kas nav īpaši dārgi. Turklāt ir dažādas atlaides, piemēram, izgudrotājiem, kuri ir pensionāri. Protams, jāņem vērā, ka reiz iegūto patentu nepieciešams uzturēt un par katru gadu jāmaksā uzturēšanas maksa.
Patentu valde strādā arī ar jaunu preču zīmju reģistrāciju un pērn saņēmusi vairāk nekā 3000 jaunu preču zīmju pieteikumu. Daudz preču zīmju reģistrēts pārtikas nozarē, kā tas skaidrojams?
Preču zīmes un patenti ir ekonomikas spoguļi. Cik aktīva ir ekonomiskā darbība, tik aktīva ir preču zīmju un arī patentu reģistrācija. Viena no Latvijā vērienīgākajām nozarēm ir pārtikas nozare, un līdz ar to šī nozare arī ir aktīva preču zīmju un patentu pieteicēja. Izglītības un kultūras pasākumu nozare, reklāmas nozare, uzņēmumu pārvaldība - tās arī ir jomas, kas aktīvi darbojas.
Latvijas sabiedrībā izpratne par to, ka preču zīme noteikti jāreģistrē, ir pietiekama?
Pērn Patentu valde bija sarīkojusi apmēram 35 informatīvus pasākumus, kurus noklausījās ap 1500 cilvēkiem. Runājot ar dažādām auditorijām, redzējām, ka ir cilvēki, kuri ļoti iedziļinājušies dažādās niansēs un rezultātā visu labi izprot, savukārt citi uzdeva jautājumus, kas, jāsaka, ir pavisam elementāri, piemēram: «Kāpēc reģistrācijas process ir tik sarežģīts?»
Te uzreiz jāsaka, mēs cenšamies vienkāršot reģistrācijas procesu. Viens no soļiem ir tas, ka pavērta iespēja tiešsaistē iesniegt mums pieteikumus un tagad jau saņemam vidēji divus e-pastus dienā. Cilvēks mājas čībās, ar kafijas krūzi rokās var ieiet Patentu valdes sistēmā un nosūtīt pieteikumu. Sistēma apzināti tika veidota pēc iespējas vienkāršāka, piemēram, nav nepieciešams e-paraksts. Kopumā tiek darīts viss iespējamais, lai vienkāršotu preču zīmes reģistrāciju.
Laiku pa laikam dzirdam par uzņēmumu konfliktiem saistībā ar līdzīgām preču zīmēm. Kur meklējams cēlonis, kāpēc šādi konflikti rodas, - izpratnes trūkums vai ļaunprātība?
Ir cilvēki, kuri cenšas gūt labumu uz populāru preču pazīstamības rēķina un to dara tik ilgi, kamēr nesastopas ar sankcijām. Protams, šādos konfliktos var būt daudz dažādu nianšu - reizēm ir tā, ka aizsargāts bijis tikai vārdiskais elements, bet, kad sākas strīds par iepakojuma atdarināšanu, ātri tiek reģistrēts arī krāsu salikums.
Jāuzsver arī, ka ne visi izprot to, ka preču zīme un iepakojums nav viens un tas pats. Preču zīme ir daudz kas vairāk. Preču zīme norāda uz kvalitāti, izcelsmi un visu to juridisko aizsardzību, ko tā piešķir. Mūsdienās preču zīme ir ikviena veiksmīga mārketinga pamatā. Var sacīt, ka preču zīme - tas ir kapitāls visplašākajā nozīmē.
Savulaik teicāt, vairākums Latvijas uzņēmumu apzinās, ka jāreģistrē preču zīmes, bet lielie uzņēmumi to apzinās labāk. Joprojām tā ir?
Te jāvelk paralēles ar resursiem un iespējām. Uzņēmums, kam ir vairāk resursu, arī labāk apzinās nepieciešamību aizsargāt savas preču zīmes. Mēs cenšamies pēc iespējas plašāk informēt pēc iespējas lielāku cilvēku loku, lai arī nelielā mērogā strādājošie uzņēmēji saprastu, ka reģistrācija ir vienīgais reāli pieejamais veids, kā aizsargāt savas tiesības.
Piemēram, pārtikas ražotājiem, kuri tirgū sāk piedāvāt jaunu saldējumu, preču zīme noteikti jāreģistrē?
Jā. Protams, jāskatās, vai iepakojums klasificējams kā preču zīme vai dizaina paraugs. Arī tad, ja ražotājs vēlas aizsargāt pudeles formu - tādi gadījumi ir bijuši -, vajag domāt, kā to nokārtot oficiāli, ar reģistrāciju. Aktīvam ražojošam uzņēmumam bieži vien nākas aizsargāties ar visdažādākajiem reģistrācijas virzieniem, patents, teiksim, var būt saistīts ar veidu, kādā dzērienu iepilda pudelē, dizainparaugs - ar veidu, kā pudele izskatīsies. Gadās, kāda produkta daļa pasludināta par komercnoslēpumu, jo jārūpējas, lai neviens ārpus ražotnes neuzzinātu, piemēram, jaunā saldējuma sastāvdaļas un to proporciju.
Tendence atdarināt, lai gūtu labumu uz populāru preču pazīstamības rēķina, Latvijā aug vai iet mazumā?
Tendence ir stabila, bet ar šo jautājumu vairāk sanāk strādāt tiesām, nevis Patentu valdei. Mēs vien sniedzam ziņas, vai preču zīme ir reģistrēta. Pamatojoties uz informāciju manā rīcībā, varu teikt, ka tiesu lietu par preču zīmēm nav daudz, tā ka tendence nav augoša, bet tomēr eksistē. Ar to mēs Latvijā gan neesam unikāli. Visur ir cilvēki, kuri, lai pēc iespējas vieglāk gūtu peļņu, mēģina izmantot popularitāti guvušu peļņu nesošu risinājumu, kurā cits cilvēks ieguldījis daudz darba, laika un pūļu.
Ārvalstīs zināmi gadījumi, kad tiek reglamentēts preces iepakojums. Latvijā uzņēmumi preču iepakojumu var veidot brīvi. Jūsuprāt, kādai preču grupai vajadzētu regulēt iepakojuma izskatu?
Ja runājam par Austrāliju, regulēto iepakojumu un tabakas tirgu, par to joprojām ir ļoti karstas debates, viens arguments ir veselības aizsardzība, bet izrādījies arī, ka Austrālijā cigarešu lietotāju skaita samazinājums nemaz nav tik liels, kā, visticamāk, bija iecerēts.
Kas attiecas uz Latviju, no mana viedokļa, reglamentēt iepakojumu vai ne ir likumdevēja gribas jautājums.
Reģistrējot preču zīmi, tiek vērtēts, lai patērētājs netiktu maldināts - piemēram, lai neveselīgai pārtikai nebūtu elementi, kas rada iespaidu, ka tas ir veselīgs produkts?
No šāda viedokļa mēs nevērtējam. Reģistrācijas procesa sākumā arī nezinām, kādiem produktiem preču zīme tiks izmantota vēlāk. Lai patērētāji netiktu maldināti, jāuzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centram, bet mēs nereģistrējam preču zīmes, kas ir pret morāli un vispārpieņemto kārtību.