Taču pieskatītāju meitenei netrūkst - ome, brāļa un pašas draugi, vecāki bieži zvana, prasa, kā iet. «Man jau patīk dažreiz ne tā uzvesties,» Annija smaida, taču atzīst - sākumā dzīvošana vienatnē šķitusi forša, bet nu sāk kļūt skumīgi. Labi, ka ir draugi, kas aizpilda laiku. Mācības skolā Annijai grūtības nesagādā, arī sevi pabarot viņa var bez problēmām - kādu brīdi pat gribējusi iet mācīties par pavāru uz kuģiem, bet mamma teikusi, ka gribētu vismaz vienu bērnu uz sauszemes.
Viens Annijas brālis ir jūrnieks, otrs mācās jūrskolā, arī tētis un opis ir jūrnieki. Mamma savukārt ir dzīvojamo māju apsaimniekotāja un grāmatvede, tāpat kā ome. Pati Annija pēc 9. klases apņēmusies stāties Rīgas Amatniecības vidusskolā (RAV) un apgūt reklāmas dizainu. «Sākumā gribēju mācīties apģērbu dizainu, bet ar vecākiem spriedām, ka Latvijā pēc tam būs grūti atrast darbu. Pie reklāmas dizaina paliku, jo ģimenes draugi Rojā taisa festivālu Rojal, varēšu papraktizēties, tikt iekšā normālā darbā,» Annija stāsta un piebilst, ka RAV viņai turklāt nebūs jāliek iestājeksāmeni, jo meitene pabeigusi Rojas Mākslas skolu, kurā tagad palīdz iejusties mazākajiem audzēkņiem. Māksla Anniju interesējusi jau kopš bērnības. Ja iedevuši rokās rakstāmo, to no rokām ārā nelaidusi, viss bijis apzīmēts.
Šogad Annija iesaistījusies arī vietējā jauniešu organizācijā, ko kūrē Rojas Sociālais dienests un kurā jaunieši veic dažādus brīvprātīgo darbus. «Mums to skolā piedāvāja sociālā pedagoģe. Ir ļoti interesanti, tu nemaz nemani, kā paiet laiks, piemēram, spēlējoties ar bērniem bērnudārzā. Pēdējais, ko darīju - vedu staigāt suņus veciem cilvēkiem, kas paši to nespēj izdarīt. Esmu arī Rojas muzejā vākojusi vecās grāmatas, apmācījusi vecos cilvēkus apieties ar datoru, mainījām arī vecākām kundzēm mājās aizkarus,» Annija uzskaita. Ja līdz novembrim izdosies savākt 60 nostrādātu brīvprātīgā darba stundu, viņa iegūšot sertifikātu, kas ļaus kā brīvprātīgajai darboties ne vien Rojas novadā, bet visā Latvijā. Jāuzmanās gan, lai šīs aktivitātes netraucētu mācībām.
Brīvajā laikā Annija palīdz arī omei, kas savos 73 gados strādā par grāmatvedi - tikt galā ar rēķiniem internetbankā, izvadāt pavadzīmes, savākt parakstus. «Ome ir ome, viņai jāpalīdz. Arī mamma jāciena, jāmīl visu mūžu, lai kas notiktu, lai kā sastrīdētos. Cienu un mīlu arī tēti, bet mamma tevi deviņus mēnešus zem sirds nēsājusi. Vienu brīdi attiecības ar vecākiem man bija tādas… galīgi nekādas. Bet tagad, kad distance lielāka, ir daudz labāk, vairāk sazvanāmies.»
Annija ļoti grib uz Rīgu. Vai nebūs žēl šķirties no Rojas? «Nē, jo Rojā jaunieši ir iznīkuši. Aizvakar pa ielu nevarēja normāli paiet, jo bija tik daudz piedzērušos jauniešu… Roja lēnām grimst, tā var teikt. Bet ir arī sirsnīgi un labi cilvēki - tādus gan ir grūti atrast, ja atrodi, tā ir laime. Draugi pārsvarā dzīvo tālu no manis - Rojas otrā galā, Kaltenē. Es ļoti gribu prom. Redzēs, kā būs, varbūt tad ļoti gribēšu atpakaļ. Bet vajag jau izskriet to pasauli!» Annija saka.
Pasaule Anniju vilina. Viņa cer, ka no jauniešu organizācijas izdosies aizbraukt apmaiņas programmā uz Īriju, grib redzēt arī Ņujorku un grib kopā ar brāli kādreiz ar jahtu aizburāt līdz Panamai. Bet pēc 9. klases izlaiduma viņa vēlas nolēkt ar izpletni. «Man patīk trakas lietas. Patīk braukt skatīties ralliju, ar brāli braukāties pa Roju ar mašīnām, līkumos paslidinoties. Es cenšos nevis speciāli radīt stresa situācijas, bet gan izmantot izdevības, kur zinu, ka būs adrenalīns.»
Lai mērķus un sapņus īstenotu, Annija uzskata, ka tiem ir jātic, lai gan jāpieliek arī zināmas pūles. «Brālis saka, ka tā nav, ka ir tikai darbs, bet man liekas, ka tajā visā ir arī ticības maģija. Es arī esmu tāda, kas, ja ko ieņem galvā, to arī dabū,» Annija smaida.