Konkurence pārtikas produktu nozarē ir sīva - gan starp vietējiem ražotājiem, gan ievestajiem pārtikas produktiem. Tā, protams, ir laba ziņa patērētājiem - jo augstāka konkurence, jo lielākas izredzes, ka pircējam būs plašākas izvēles iespējas un labākas cenas. Pieprasījums regulē piedāvājumu, tāpēc varētu domāt, ka augstas konkurences apstākļos patērētājs saņems labu produktu par labu cenu.
Diemžēl tirgus situāciju ietekmē arī ārējie apstākļi, no kuriem šobrīd asākie - pārtikas ražošanas izejvielu kāpums pasaulē un Latvijā un mūsu valsts iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās kopš krīzes. Sabiedrība jau laikus tiek brīdināta par nepatīkamajām tendencēm pasaules pārtikas tirgū, tajā arvien sadārdzinās būtiskas produktu un izejvielu grupas. Turklāt tas lielāko tiesu notiek neatgriezeniski, bez perspektīvām cenai jebkad mazināties. Laikraksta Diena lasītājiem par to nesen atgādināja arī Eiroparlamenta deputāts Ivars Godmanis (18. oktobra intervija), minot dažus objektīvus priekšnoteikumus pārtikas krīzei: energoresursu sadārdzinājums, lauksaimniecībai izmantojamo platību samazināšanās un klimata izmaiņas. Dārdzības pieauguma cēloņu analīze atklāj arī citus faktorus, tai skaitā subjektīvus vai pat tīri spekulatīvus cēloņus, tas ir pamācošs un pat intriģējošs temats plašām diskusijām. Tomēr galvenais jautājums ir pavisam banāls: ko mēs paši varam darīt, lai nodrošinātu pārtikas pieejamību? Jo pārtikas produkti ir pirmās nepieciešamības prece. Mēs varam atlikt jaunas mašīnas, jauna uzvalka, jaunu trauku iegādi, bet ēst mums vajag katru dienu. Daudziem par vienīgo kritēriju pārtikas produktu izvēlē kļūst tikai un vienīgi cena, nevis produkta un tā izejvielu kvalitāte.
Tātad - ko varam darīt? Daļu risinājuma ir uzņēmušies ražotāji. Ilgāku laiku, kāpjot ražošanas izmaksām, liela daļa gaļas produktu ražotāju centās izmaksu pieaugumu kompensēt paši - efektivizējot ražošanu, pārskatot (arī vienkāršojot) produkcijas klāstu, samazinot savu peļņu. Tomēr šobrīd izmaksu - ieņēmumu bilance arvien biežāk sasniedz nulles pozīciju vai pat negatīvu zīmi biznesam. Visgrūtāk palikt tirgū šajos apstākļos ir mazajiem uzņēmumiem. Tādi uzņēmumi kā mēs vai citi lielie spēlētāji ir drusku vieglākā situācijā, jo mums ir lielāks kopējais apgrozījums, attiecīgi lielākas manevra iespējas.
Daļa atbildības jāuzņemas mazumtirgotājiem, izskatot iespējas samazināt tirdzniecības uzcenojumu. Es noteikti aicinu lielo pārtikas lielveikalu ķēdes veidot savu cenu politiku tikpat atbildīgi, kā to dara ražotāji. Manuprāt, krīzes laikā tikai ražotāji samazināja cenas, bet mazumtirgotāji faktiski ir cēluši savu uzcenojumu.
Visbeidzot arī Latvijas valdībai ir «piedurknē paslēpts trumpis», kas var palīdzēt bremzēt cenu kāpuma ietekmi uz sabiedrības labklājību. Tā var pārskatīt pievienotās vērtības nodokļa likmi, kas tiek piemērota pārtikas precēm. Patlaban tā ir pamatlikme jeb 22 procenti (izņemot bērnu pārtiku, kurai ir 12 procentu likme). Nosakot pārtikas precēm samazinātu PVN likmi, tiktu sperts būtisks solis cīņai pret tautas grimšanu nabadzībā. Savukārt, turpinot saglabāt pilnu likmi, tā tiek apzināti veicināta. Vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu visai pārtikai vai svarīgākajiem produktiem ir noteiktas divkārt vai pat trīskārt samazinātas PVN likmes. Maltā pārtikai ir nulles likme, arī Apvienotajā Karalistē daļai produktu ir nulles likme*. Zīmīgi, ka PVN pamatlikme pārtikai ir spēkā tikai Dānijā un piecās nabadzīgajās ES jaunpienācējās - trijās Baltijas valstīs, Bulgārijā un Rumānijā. Turklāt jāatceras, ka pārtikas iegāde šajās zemēs veido krietni lielāku īpatsvaru ģimenes budžetā nekā rietumvalstīs.
Parasti valdība izmanto divus argumentus PVN likmes nesamazināšanai. Pirmkārt, dažādas PVN likmes ir grūti administrējamas. Ja Valsts ieņēmumu dienestam pietrūkst kapacitātes pašam izdomāt, kā to labāk īstenot, jebkurā laikā tas var pārņemt Eiropas kolēģu pieredzi. Piemēram, Īrijas ierēdņi bez pārpūles administrē pārtikas precēm noteiktās četras dažādas nodokļa likmes (ieskaitot nulles likmi).
Patlaban krietni populārāks ir otrs arguments - valsts budžeta grūtais stāvoklis, nepieciešamība rūpēties par valsts stabilitāti un pildīt starptautisko aizdevēju prasības. Tas, protams, ir nopietns arguments, tomēr, līdzīgi kā jebkuram lēmumam, kas saistīts ar nodokļu politiku, tam var būt ļoti daudzpusīga ietekme - gan kāpinot pārtikas produkcijas apgrozījumu un attiecīgi budžeta ieņēmumus, gan izvērtējot iespējas, kā šāds lēmums varētu atvieglot slogu uz sociālo budžetu. Man šobrīd nav gatavas receptes risinājumam, bet es aicinu sabiedrību un politiķus uz diskusiju par šo jautājumu. Citas Eiropas valstis taču ir spējušas atrast risinājumus, kā samazināt PVN pārtikai!