Šogad LALIGABA sauklis bija re:evolucionē!. Tika godināti cilvēki, «kuri ir šo notikušo un nenotikušo revolūciju hronisti. Tie, kuriem ir izdevies pierakstīt un atklāt tās idejas, kuras ir svarīgas mūsu laikam, un caur dzejas metaforu ieskicēt tās idejas, kuras būs svarīgas un saprotamas vēl tikai mūsu mazbērniem».
«No kaut kāda viedokļa skatoties, re-evolūcija ir katra pieauguša cilvēka dzīves diena, kurā viņš vai viņa pamostas un, par spīti tam, ka dzīves gala iznākums ir zināms, turpina dzīvot,» ceremoniju ar scenāristes Ingas Gailes vārdiem atklāja žurnālists Kārlis Streips. Ļoti jokot un iedīglī novērst laikam jau jebkādu vecmodīgu svinīgumu bija uzticēts blogerēm Elīnai Kolātei un Anetei Konstei.
Izredzētie
«Jo pieaugušais ir pieaugušāks, viņu ir vieglāk apmuļķot. Savukārt pie tiem, kas vēl aug, ir vērts vērsties, ja tev pašam piemīt greznība būt bērna prātā. Tas nozīmē enerģiju kā ūdenskritums, vientiesību un bezkaunību, tādu prieku, ka jālēkā vienā gabalā, un arī tādu ievainojamību kā bērnam. Atļaušos uzskatīt, ka bērniem radītāji - tie ir izredzētie,» sveicot labākā oriģinālliteratūras darba bērniem autori Ingu Gaili, teica Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa.
«Kārtējais pierādījums Gailes kā dzejnieces drosmei. Uzstādījums rakstīt ģimenēm ar bērniem, iekļaujot arī vecāka skatījumu, īstenots formā, kas paplašina žanra robežas. Iztēlojos zinātkāru bērnu, kurš jautā: «Vai tā var būt? Ko nozīmē šis vārds?»» - gudros, nepieķemmētos dzejoļus vērtē žūrijas pārstāvis Artis Ostups.
Par spilgtāko debiju tika atzīts Katrīnas Rudzītes dzejas krājums Saulesizplūdums. «Rudzītes saulesizplūdums ir arī tumsas uzplūdums, žanriski nepieradināti, ritmiski nesavaldīti, drūmi, saasināti, ar sāpīgi jutīgiem pirkstiem aptaustītas pasaules teksti, kas vispirms izsaka tiekšanos pēc nedefinētā un ne tik viegli atšifrējamā, kā jau tas dzejai piedien,» vērtē Iveta Ratinīka.
Par milimetru tuvāk
Lai kļūtu par absolūtu gada romānu, trūkstošo balvu - augstāko profesionālo novērtējumu - saņēma jau dažādi cildinātais Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks.
«Ingai Ābelei piemīt retais ķēriens saskatīt eksistenciālos bezdibeņus, kas atrodas zem pagalam ikdienišķās esamības virskārtiņas. Tā arī romānā Klūgu mūks,» uzskata literatūras kritiķis Guntis Berelis. Pateicības runā rakstniece teica: «Tāds ir arī bijis šo visu upuru (vēstures un revolūciju - U. A.) mērķis, lai mēs varētu šo valodu lietot, sākot no cenu zīmēm, beidzot ar filozofijas grāmatām.» Īpašu paldies rakstniece veltīja dzejniecei Annai Rancānei, kurai kādā vēlā novembra vakarā lūgusi padomu, un viņa teikusi - raksti, tikai pārāk neappoetizē to visu. «Ar šo grāmatu es varbūt par milimetru esmu tikusi tuvāk klāt divām lietām, kas laikam paliks mūžīgs noslēpums, - laikam un sapnim,» pieļauj Inga Ābele.
Par labāko dzejas krājumu žūrija atzinusi Ulža Bērziņa Izšūpojies. Bibliotēka ostmalā. «Uldis sen jau ir uzcēlis pieminekli gan kazai, gan valodai. Lasot viņa dzeju, bieži atceros Josifa Brodska atziņu, ka dzejā ir viss, kas atrodams valodā,» ir pārliecināts Guntars Godiņš.
Šauro plecu bieds
«(..) Tāpēc tās tautas, kuras nav brīvas, toskāniešu acīs šķiet dumjas. Dabiski, ka dumjās tautas par šo sinonīmu pāri - gudrību un brīvību - neko negrib dzirdēt un apgalvo, ka smokot verdzībā nevis tāpēc, ka tām trūktu gudrības, bet gan kādu ārēju, pārāku spēku iespaidā. (..) tirānijas nebaidās no spēcīgiem, plecīgiem, muskuļotiem, taču dumjiem vīriem, tās bīstas gudro, pat ja tie ir kalsni, vāji un šauriem pleciem,» par labāko tulkotāju atzītā tulkotāja Dace Meiere nolasīja pārlaicīgi aktuālas rindas no Kurcio Malapartes eseju grāmatas Nolādētie toskānieši.
Tieši šāds - «šauriem pleciem», tirānijai biedējošs - vienmēr ir bijis dzejnieks Leons Briedis, kuru godināja par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā - dzejā un atdzejā -, kā arī par nozīmīgo devumu intelektuālās domas attīstībā Latvijā. Sociālos tīklus jau pārskrējis viņa kodolīgais dzīves vērtību rezumējums: «Man nebija nekā un tomēr bija viss - mīlestība, īsti draugi, skaidra mērķa apziņa un neskaudīgs prāts.»