Indra Roga līdz ar Valmieras aktieriem, scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un tērpu mākslinieci Annu Heinrihsoni radījusi izrādi - gleznu, kas noskaņas ziņā ideāli atbilst M. Bulgakova maģiskajam reālismam. Savā ziņā Zojkina kvartira saderas diptihā ar Finita la komedia! Dailes teātrī: caur pirmo padomju realitātes gadu grotesko prizmu tapušās lugas groteskas ne vien nodarbojas ar «iekārtas atmaskošanu», bet arī ar lielajiem «mazā cilvēka» dzīves jēgas meklējumiem, kas arī interesē vairāk par visu pārējo gan Dailes, gan Valmieras teātri. Lai arī ne viss vēl šai izrādē rit gludi: pirmajā cēlienā panāktais balanss starp traģisko un grotesko, smieklīgo un nopietno 2. cēlienā šķiebjas pārlieka melodramatisma virzienā (īpaši izdziedot «pazemoto un apvainoto» pērkamo sieviešu skarbo likteni). Arī dubultais fināls ar pareizticīgo dziedājumos uzsvērto reliģiozitāti šķiet jau par daudz žēlabains. Iespējams, atskanot Daumanta Kalniņa brīnišķīgi izdziedātajām romancēm, pārējā izrādes darbība varētu arī neapstāties, tomēr muzikālā «āda» izrādei ļoti iedarbīga, daudz ļoti labu aktierdarbu - Ieva Puķe kā vellata Zoja, Tālivaldis Lasmanis kā Ostapa Bendera līdzinieks, bet īpaši gribas izcelt Imantu Stradu traģikomiskajā un ļoti cilvēcīgajā augsta ranga funkcionāra lomā. 5 5 5 5 5
Vērienīgs inscenējums, kas raisa pretrunīgas izjūtas. Sarežģītajam Bulgakova tekstam režisore Indra Roga tuvojusies ar atbildību, un Valmieras teātra lielā skatuve ir piepildīta tiešā un pārnestā nozīmē. Mārtiņa Vilkārša un Annas Heinrihsones stilistiski tīrajā, estetizētajā vidē atdevīgi spēlē, dejo, dzied gandrīz visa Valmieras teātra trupa, kā arī trīs profesionāli mūziķi, un nepārprotami jūtams, ka režisorei izdevies ansambli iedvesmot vienotam mērķim. Tomēr izrāde tikai iegūtu, ja virknes režisorisku triku (pārmērīgi daudzās dejas un dziesmas, vīrieši sieviešu lomās, konkrētā sižeta kontekstā grūti saprotamie reliģiskie motīvi, vairākas klātsacerētas mizanscēnas u. c.) nebūtu. Arī lugas mistisko gaisotni harismātiskajam dziedātājam Daumantam Kalniņam visur klātesošās Balss tēlā izdodas atklāt tikai dažbrīd, jo neba viņa vainas dēļ (it īpaši izrādes 2. cēlienā) dziesmu laikā darbība uz skatuves apstājas un sāk atgādināt Vertinska smeldzīgo romanču koncertu. Par izrādes centrālo figūru un lielāko veiksmi kļūst Imants Strads Borisa Semjonoviča Zoss lomā, ko aktieris nospēlē pārliecinošā traģikomiskā atslēgā, ne mirkli nezaudējot gaumes un formas izjūtu. 5 5 5 5 5
Nenoliedzami jaudīgs sezonas sākuma pieteikums ar vērienu, pēcrevolūcijas laikmeta elpu, lielu aktieru ansambli, košiem raksturiem, un pirmais iespaids ir tiešām aizraujošs - ir gan groteska, gan smeldze, ir mūzika un dejas. Var redzēt, ka publikai patīk (zāle izpārdota) un arī paši aktieri ir aizrāvušies. Tomēr izrāde ilgst vairāk nekā trīsarpus stundu, un rodas sajūta, ka režisore gribējusi pateikt vairāk, nekā viņai bijis pa spēkam, rodas pārsātinājums un pārspīlējumi. I. Rogai liekas, ka papildu dziļumu izrādei dos sieviešu ciešanu tēma, tāpēc vīrs no «drošības orgāniem» dzīvokļa apskates laikā izvaro kalponi, bet pikantā ainiņa ar prostitūtas skūpsta izsoli pārvēršas par nabaga raudošās meitenes pazemošanas skatu. Melodramatizēšanas centieni kulmināciju sasniedz ainā, kurā blēdīgais, tak romantiski noskaņotais vīrelis Zoss (spožs Imanta Strada aktierdarbs) prieka mājā sastop savu iemīļoto (Elīna Vāne). Darbība apstājas, neaptverami skaisti dzied Daumants Kalniņš, visi raud… bet kāds tam sakars ar konkrēto Bulgakova lugu? Svešķermenis izrādē ir arī garīgie dziedājumi beigās, kam laikam taču jāpastiprina skumjas par to Krieviju, kuru izpostīja boļševiki. Tikai šis ir cits stāsts, kurā nav sirdsšķīstu ļaužu un smaidīgais eņģelītis - ķīnietis (lielisks Kārlis Neimanis) - izrādās slepkava.