Britu izcilajai aktrisei Helēnai Mirenai izdevās cilvēciskot karalienes dzīvesstāstu tiktāl, ka paldies viņai teica pati Elizabete. Filmā Karaliene ļoti skaidri un tieši parādās viens no visuvareno lielākajiem paradoksiem - vara, kuru viņi saņem, lai nebūtu nevienam jāpakļaujas, pakļauj viņus pašus tiktāl, ka viņi zaudē cilvēciskās izvēles brīvību. Viņi, šīs pasaules varenie, izrādās nebrīvāki par nebrīviem. Nekādu sirdsapziņas lēmumu, tikai varas mehānismā saskaņotas svārstības.
Vēsturiski vairākumam varas sieviešu nav bijusi iespēja izvēlēties. Viņas piedzimušas par karalienēm, tādas kļuvušas apprecoties vai mantojot titulu. Mūsdienās iespēja izvēlēties ir, tomēr vara valdzina aizvien vairāk sieviešu, reizēm rezultējoties izcilos politiskos piemēros.
Lasot Stefana Cveiga grāmatu par Mariju Stjuarti, kurā psiholoģiski smalki aprakstīti teju 20 intrigu un nežēlīgu spēļu gadi starp Stjuarti un Elizabeti, varas un sievietes smagās un daudznozīmīgās attiecības izgaismojas ar neticamu spēku. «Ceturtdaļgadsimtu viņas meloja viena otrai un vienlaikus neļāva viena otrai sevi piemānīt,» raksta Cveigs.
Marijas Stjuartes un Elizabetes vēsturiskie likteņi izgaismo pašu būtiskāko - izcilai valdniecei varas likumi stāv pāri sirds un jūtu likumiem. Tieši tāpēc Marija Stjuarte vēsturei atstājusi vienīgi savas dzīves leģendu, bet Elizabete - Britu impērijas zelta laikmetu.
Gan šajos vēsturiskajos piemēros, gan mūsdienās, manuprāt, visbaisākā varas kalponēm ir nedrošās apkārtnes sajūta, rasputini, kas, slēpušies dažādās ādās, ložņā apkārt un gaida īsto brīdi. Kad Vaira Vīķe-Freiberga izvēlējās sev apkārt savu ģimeni, manuprāt, viņa darīja ļoti tālredzīgi un gudri, lai arī saņēma nievas par interešu konfliktiem. Vara sev apkārt provocē tādus intrigu perēkļus, ka vajadzīga spēcīga un droša aizmugure. Kā Šillera lugā saka Elizabete: «Tas ļaužu šausmu pilnais liktens iet/Tik tuvu garām manas pašas galvai...»
Marija Stjuarte, kura reiz likusi nogalināt sev neuzticamu mīļāko un vēlāk apprecējusies ar sava mīļākā slepkavu, beigu galā tiek giljotinēta, šo lēmumu mokās un šaubās pieņem viņas radiniece Elizabete, pirms tam apsvērusi iespēju likt Stjuarti slepšus nonāvēt, tādējādi cerot formāli saglabāt asins neaptraipītu reputāciju. Tik tieši, ka tirpas skrien pār kauliem?
Tādu fizisku tiešumu vara mūsdienās zaudējusi, bet nešaubos, ka līdzībās varas pasaulē iet vaļā tā pati stilistika. Cveigs savas grāmatas noslēguma lappusēs raksta, ka cīņa starp abām karalienēm nav godīga, tā drīzāk ir kā Makjavelli nodaļa. Varbūt ir vērts cerēt, ka vēsture no kļūdām mācās, ka mūsdienu varas kalpones no Makjavelli dosies godīgas cīņas virzienā?