Atim tādu nav, bet spēlēšanas apguves process ir aizrāvis. «Gribēju pamēģināt. Plus sāku tirgot klasiskā stila augstākās raudzes mūzikas instrumentus, kam ir vēl arī papildu dizainiskā vērtība,» Atis stāsta un piebilst - iespējams, ja mūzikas instrumentu ikdienā acu priekšā nebūtu, viņš līdz domai par spēlēšanu nebūtu ticis. Nav gan arī tā, ka šī māka viņam darbā būtu nepieciešama pēc definīcijas. «Bet tas man palīdz izprast, kas ir kas. Var jau tikai tirgot rolsroisus, bet, ja esi ar tiem arī izbraucis, tad ir pilnīgi citas izjūtas un sapratne,» Atis salīdzina.
Darbam nāk par labu
Muzikālā darbnīca ir Ilzes Rusovas un viņas dēla Toma lolojums. Tā tika atvērta pagājušajā gadā radošās uzņēmējdarbības projekta Brigāde sakarā, un tajās pašās telpās Mēness ielā Rīgā, kur Ilze jau sesto gadu pa dienu vada privāto bērnu mūzikas skolu, vakaros nu sanāk pieaugušie - pērn saskaitīti 89 audzēkņi. «Tomam bija nepiepildīts sapnis - viņš kādreiz mācījās J. Mediņa mūzikas skolā, vēlāk gribēja apgūt vokālu, ģitāras spēli, taču nevarēja atrast iespējas. Klavierspēlē privātskolotāju vēl var atrast, taču ar citiem instrumentiem ir grūti. Man pašai savukārt bija pieredze, ka bērnu mūzikas skolās pieaugušie slikti jūtas, negrib uz turieni iet mācīties mūziku, kaut arī teorētiski viņi to var darīt. Pedagogi arī nereti neprot strādāt ar pieaugušajiem,» Ilze skaidro Muzikālās darbnīcas tapšanas iemeslus. Tajā nu jau paprāva pasniedzēju komanda māca klavieru, ģitāras spēli un vokālu, kas ir pieprasītākās nodarbības, kā arī čella, vijoles, flautas, sitamo instrumentu, trombona u.c. spēles prasmes.
Interesentu ir daudz, motivēti un mērķtiecīgi, dažs sāk pilnīgi no nulles, lai īstenotu sen sapņoto, cits turpina savulaik bērnu mūzikas skolā iesākto, kā, piemēram, Ineta Blumberga, kura kopš bērnības ilgus gadus vijoli nebija ņēmusi rokās, lai gan iekšēji to vēlējusies. Uzzinājusi par Muzikālo darbnīcu un saņēmusi ģimenes atbalstu, Ineta sāka to reizi nedēļā apmeklēt. Viņas meita Elīza te apgūst ģitārspēli. «Man tā ir kā mūzikas terapija pēc darba,» Ineta saka. «Es strādāju medicīnā, esmu anestezioloģe reanimācijā, ir dežūras, stress. Darbs man patīk, taču tam nāk par labu, ja sanāk pabūt citā vidē, sabiedrībā. Man patīk apmeklēt kultūras pasākumus, un arī Muzikālās darbnīcas vide un pasniedzēji ļoti relaksē, te gūstu enerģiju.»
Interesantas ir personības
Kopumā gan Inetai šķiet, ka iespēju pieaugušajiem mācīties kaut ko savam priekam nemaz nav tik daudz. «Likās arī - man jau pāri 40, vai kāds ar tādiem vairs nodarbojas?» viņa min savas šaubas. Savukārt Ilze stāsta, ka Muzikālās darbnīcas fokusēšanās uz pieaugušajiem pa daļai izriet no aizvien lielākas cilvēku vēlmes un gatavības mācīties ne vien tāpēc, ka dzīve un darbs prasa noteiktas prasmes, bet arī personības izkopšanas vārdā. «Tu tikai kā personība būsi interesants otram - darba devējam, draugam. Mācīšanās savam priekam iet plašumā, sevišķi jauniešu vidū, pat pie tā, ka mūsu situētība ne vienmēr ļauj īstenot visas vēlmes. Apmācītājiem atliek turēt līdzi ar piedāvājumu - lai tas nav vienveidīgs, lai ir inovatīvs, lai cilvēks ieraudzītu sava vaļasprieka pielietojamību,» Ilze teic un stāsta, ka pieaugušo auditorijai svarīga radoša vide, domubiedru kopības sajūta, tāpēc Muzikālajā darbnīcā notiek kopīgi koncerti, lekcijas, pasākumi, braucieni.
Pieaugušie kā interešu izglītības audzēkņi mācībās ir arī visai prasīgi - zina, ko grib, un uz to norāda, mācās daudz straujāk nekā bērni. Ilze atklāj, ka, strādājot ar nobriedušām personībām, būtiska ir individuāla pieeja un atšķirīgas pedagoģiskās metodes. Pasniedzēji darbam ar pieaugušajiem ir jāsagatavo, taču arī kontakts ar šādiem audzēkņiem enerģiju vairāk dod nekā ņem.
Mūzikas apguve tieši vai netieši noder arī profesionālajā dzīvē. «Domāju, ka ierakstu CV par mūzikas izglītību uzņēmumi novērtē arvien vairāk. Piemēram, orķestra pieredze ir komandas darbs, spēja saklausīt otru, ne tikai sevi,» saka Ilze.
Vista un ola
Pieaugušo neformālajai un interešu izglītībai drīzumā plānots pievērsties pamatīgāk arī plašākā mērogā. Nākamajā ES programmu periodā paredzēts liels pieaugušo izglītības projekts, kurā vairāk tiks domāts arī par pieaugušo neformālās izglītības vajadzību apmierināšanu - būs iespēja kaut ko šajā lauciņā finansēt no valsts puses, stāsta Didzis Poreiters, Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) Informācijas un karjeras atbalsta departamenta direktores vietnieks. Projekts arī ļaus Nacionālajai izglītības iespēju datubāzei strukturētāk apkopot informāciju par neformālās un interešu izglītības piedāvājumu, kas patlaban vietnē Niid.lv tiek atspoguļots nepilnīgi - cik nu tam atliek laika.
Raksturojot piedāvājumu un pieprasījumu neformālās un interešu izglītības jomā, D. Poreiters tos salīdzina ar vistu un olu - nav skaidrs, kas rodas pirmais. Taču cilvēkus interesē ne tikai darba tirgū vajadzīgas lietas, savukārt piedāvājums tematiski ir visai plašs, un apmācītāji cenšas atsaukties uz to, kas cilvēkiem nepieciešams - tostarp arī specifiskās profesionālajās jomās. «Man liekas, ka neformālā izglītība daudz elastīgāk reaģē uz cilvēku vajadzībām - kārtība, kā var sākt piedāvāt šādus izglītības pakalpojumus, ir liberālāka, arī kontrole par to kvalitāti tiešā veidā no valsts puses netiek veikta, ja vien kāds nesūdzas un nav jāiesaista Izglītības kvalitātes valsts dienests. It kā sanāk mazliet kaķis maisā, taču tas nenozīmē, ka šie pakalpojumi ir slikti,» teic D. Poreiters.