Bērns velopiekabē
Sanita Dika-Bokmeldere un Aldis Bokmelderis jau pirms bērna dzimšanas bija ievākuši informāciju par parastā divriteņa aizmugurē stiprināmu velopiekabi un pat sapratuši, kādu konkrētu modeli grib pirkt. «Bērns piedzima, gribējām kopīgi kaut kur izbraukt, sākām skatīties, kur šādu piekabi var dabūt. Jauna maksā simtus, laimīgā kārtā izdevās dabūt lietotu,» stāsta Aldis. Lielāka pieredze bērna pārvadāšanā gan šajā laikā uzkrājusies viņa sievai: «Braukājam pamatā pa Pārdaugavu - Bieriņu un Āgenskalna apkārtni. Kad vadāju Bruno uz dārziņu, ar divriteni un piekabi sanāca pat ātrāk nekā ar mašīnu,» viņa stāsta.
Pie braukšanas pilsētā ātri pierod - ja pārvarama kāda apmale, vispirms to pieveic ar vienu ratu, tad otru. Sarežģītākā situācijā pieaugušais var nokāpt no divriteņa un to stumt. Jautāti, cik droši jūtas, pārvadājot savu bērnu piekabītē, abi pievērš uzmanību stingrajai metāla konstrukcijai, kas to aptver, pasargājot mazuli sadursmju gadījumos: «Bērns ir iesprādzēts kā auto sēdeklītī, tas var brīvi spēlēties. Mums arī vienmēr līdzi ir spilventiņš un sedziņa, lai ērtāk gulēt, ja aizmieg. Pie piekabes stiprināms īpašs karodziņš garā kātā, lai autovadītāji to labāk pamanītu. Ikdienā lietojam moskītu tīklu, lietus laikā - plēves pārsegu. Ir arī speciālas atveres ventilācijai.»
Sanitai arī gadījies piedzīvot situāciju, kas ļoti pārliecinoši raksturo velopiekabītes priekšrocības. «Man gadījās neveiksmīgi nokrist - uzbruka suns, kad es braucu ar velosipēdu. Ja bērns būtu uz divriteņa stiprināmā krēsliņa - vienalga, priekšā vai aizmugurē -, viņš būtu stipri sasities, jo mans divritenis nogāzās. Piekabīte palika uz vietas, un arī suns bērnam klāt netika. Tāpēc es atzīstu tikai velopiekabi.»
Vēl dažas priekšrocības, ko akcentē velobraucēji: «Konkrētajam modelim ir arī milzīgs bagāžas nodalījums. Kad abi braucam uz tirgu, varam atvest visu, kas nepieciešams. Tāpat šo piekabi var viegli transformēt par pilsētā vai laukos lietojamiem ratiņiem. Noņemot stieni, kas to stiprina pie divriteņa, var priekšā stiprināt vai nu lielo ratu, kas ideāls braukšanai, piemēram, pa pludmali, vai mazo ratu, kas ir pilsētas variants. Piekabīte ir arī ērti pārvadājama pat mazas automašīnas bagāžniekā - riteņi viegli noņemami, pati kulba salokāma gluži kā bērnu sporta ratiņi.»
Ar koka kasti priekšpusē
Arhitekta Oto Ozola ģimene cargo tipa divriteni, kādi īpaši populāri Nīderlandē, lieto jau divus gadus. «Sākām meklēt jau ziemā, atklājām mājaslapu, kur nīderlandieši tirgo sev vairs nevajadzīgas lietas. To izpētījuši, sapratām, tieši kādu divriteni gribam, kāda ir cenu kategorija, kurā vēlamies iekļauties. Bija svarīgi ne tikai to atrast internetā, bet arī, lai ir kāds pazīstams, kas to var apskatīt un nopirkt,» stāsta Oto. Atgādāšana uz Latviju gan bijusi vienkārša - no Nīderlandes, tāpat kā no daudzām citām Eiropas valstīm, regulāri brauc busiņi, kas par pieņemamu maksu pārvadā dažādas kravas. Kopumā divriteņa iegāde izmaksājusi zem tūkstoša eiro. «Bet tas ir jau daudzkārt atmaksājies. Braucam gandrīz katru dienu, pamatā pa pilsētu, bet arī visur citur, kur vien nepieciešams. Bērnu sākām ar to vadāt jau tad, kad Rūdim vēl nebija gadiņš, viņš gulēja auto krēsliņā - ir speciāls adapteris ar atsperēm tā stiprināšanai. Esam ar bērnu bijuši arī vairāk nekā divu nedēļu ceļojumā cauri visai Lietuvai. Rūdis vēl tajā laikā bija mazs, kulbā bija gana vietas arī teltij un daudzām citām līdzi nepieciešamām mantām. Vieta ceļasomām ir arī uz aizmugurējā bagāžnieka.» Pagājušajā vasarā ģimene apceļojusi arī Zviedriju - pāri jūrai ar prāmi, tad atsevišķus posmus ar vilcienu.
Jautāts par bērna drošību, Oto norāda, ka bērns ir piesprādzēts, kaste pasargā sadursmes gadījumā. «Braukšanas sajūta ļoti stabila. Apgāzties nevar - divriteņa smaguma centrs ir ļoti tuvu zemei, arī bērns sēž zemu atšķirībā no bērnu krēsliņa, ko stiprina divriteņa augšdaļā. Braucam arī ziemā, virs kastes uzstādot speciālu jumtiņu ar plēves logiem, tas pasargā arī lietus un vēja gadījumā.»
Lielo divriteni Oto glabā pieslēgtu pagalmā, vienīgi ziemā cenšoties iestumt zem jumta. Risinājums pret zagļiem - velosipēdu kārtīgi pieslēdz, tam ir arī apdrošināšana.
Kaut šāds divritenis ir garāks par parasto, braukt ar to varot iemanīties ļoti ātri. «Ar šo riteni braucu es, regulāri brauc mana sieva, tāpat laikā, kad Rūdim bija auklīte, arī viņa brauca ar šo divriteni. Tātad jebkurš var iemācīties, lai arī pirmajā brīdī tas šķiet sarežģīti,» saka Oto. Jautāts, kāpēc pie mums tie vēl nav tik populāri kā Nīderlandē, arhitekts saka: «Infrastruktūra pilsētā ir... nekāda, kaut vismaz man tāpat nav bijis nekādu problēmu izbraukt visur, kur gribēts. Nākas braukt gan pa ietvi, gan ielu. Piemēram, pāri Akmens tiltam, ko katru dienu šķērsojam, nākas braukt pa ietvi, arī Čaka ielā, kur ir ļoti intensīva autosatiksme. Citur drošāka sajūta ir, braucot pa ietvi. Kravas divriteņi ir viens no indikatoriem, kas parāda, vai veloinfrastruktūra pilsētā ir cilvēkiem draudzīga. Tas arī izskaidro, kāpēc pie mums šādu transporta līdzekļu - ne tikai bērnu, bet arī kravu pārvadāšanai, - ir ļoti maz. Salīdzinājumam - Amsterdamā ir apmēram 44 tūkstoši dažādu kravas velosipēdu. Arī Stokholmā, kur nesen bijām, tādi redzami ļoti daudzi.»
Šādu transporta līdzekli Oto atzīst par ģimenei īpaši draudzīgu. Tā priekšrocība ir, ka bērns atrodas priekšā, tātad labi redz ceļu un visu, kas apkārt notiek, kā arī var sarunāties ar pieaugušo. «Trīsgadīgais Rūdis jau zina, kas ir Vērmanes dārzs, kas Brīvības piemineklis un Vecrīga, prot atšķirt Vanšu tiltu no Akmens tilta, tāpat arī to, kas ir luksofors. Ja sēdētu mašīnā, bērns no sava sēdeklīša redzētu vienīgi ielu un citas mašīnas.»
Kravas velosipēdi ir dažādi - ir trīsriteņi un divriteņi, ir ar lielajām un mazajām kastēm. Oto secinājis, ka divritenis ir vislabākā izvēle - tas ir ļoti dinamisks un vienlaikus stabilāks pagriezienos, tam netraucē, ja ir šaura uzbrauktuve, tāpat ērti lietojams izbraucienos, piemēram, pa Rīgas mežu takām. «Mēs nopirkām divriteni ar garo kasti un sapratām, ka esam trāpījuši pareizi. Ja būtu nopirkuši ar īso, pietrūktu vietas - bērns nevarētu brīvi izstiepties guļot, nebūtu vietas pirkumiem, ja ar bērnu brauc uz tirgu vai veikalu, tāpat tagad vairāk vietas ir bērna rotaļlietām, tajā skaitā līdzsvara divritenim. Arī Nīderlandē garās versijas vairāk pieprasītas par īsajām.»
Un vēl. Interesantu situāciju piedzīvojusi Oto sieva - kāds vīrietis ļoti pārsteigts pienācis klāt uz ielas, sakot: «Pirmo reizi redzu to kasti uz riteņa!» Izrādās, šo velosipēdu finiera kastes tiek ražotas tepat Rīgā Bišumuižā no Latvijas finiera un eksportētas uz Nīderlandi.