Andis apstiprināja, ka iniciatīva nāk no viņa puses. «Mans trauks ir pilns. Tā ir mana problēma!» arī tā rakstīja treneris. Šis ir tas gadījums, kad cilvēka no malas psiholoģiskais atbalsts vairāk ir nepieciešams trenerim, nevis sportistam. Jau tūlīt pēc sacensībām, izvērtējot Lauras divu dienu sniegumu, Austrups aizskāra arī interneta komentāru tēmu. Andis vērsās pie sabiedrības, lai tā būtu iecietīgāka un saprotošāka. Acīmredzot «Austrupa trauku» visvairāk piepildīja anonīmie komentētāji, jo sarakstē ar Andi bija arī tāda frāze: «Treneri un politiķi ir nīstamākie Latvijas cilvēki!» Demokrātijas apstākļos aizliegt izteikties nevienam nevar liegt, taču šis Latvijas sportā varētu būt pirmais gadījums, kad aizskarošie teksti nospēlē būtisku lomu Latvijas augstākā līmeņa sportistes un viņas trenera sadarbības pārtraukšanā. Vārdu nenosaukšu, bet vēl viens Latvijā zināms augsta līmeņa treneris pēdējā gada laikā neformālās sarunās ir izteicis sašutumu par komentāros rakstīto. Un šķiet, ka gandrīz ikvienam, kurš darbojas publiskajā telpā, nācies pārdzīvot aizvainojuma brīžus. Labākā situācijā ir tie, kuriem «biezāka āda».
Protams, ka gribētos interneta vidē vairāk iecietības, taču uz uzlabojumiem šajā jomā vismaz tuvākajā laikā laikam naivi cerēt. Tāpēc jāvēršas pie otras puses. Ieteiktu treneriem un sportistiem vispirms pašiem pārcilāt atmiņā padarītos darbos. Ja strādāts pēc labākās sirdsapziņas, tad apkārtējo runas un rakstus pieņemt zināšanai, bet nekādā gadījumā pēc tiem nevadīties būtisku lēmumu pieņemšanā.
Andi, tik tiešām, papļauj mājās zāli - kā solījies to darīt, kad Rio septiņcīņas sacensības bija beigušās, un atceries teicienu, ka labāk septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt!