Tik daudz kas šogad lika analītiķiem runāt par pagātnes rēgu atgriešanos.
Gadā, kad Vācija atzīmēja Berlīnes mūra gāšanas 25. gadadienu un pieminēja aukstā kara beigas, par vēstures atgriešanos parūpējās Krievijas līderis Vladimirs Putins. Zaļo, aizsargmaskās tērpto bruņoto vīreļu aktivitātes Krimā drīz vien atgādināja par jēdzienu «aneksija», kurš spilgtāk palicis atmiņā no nacistiskās Vācijas rīcības pret Austriju 1938. gadā. Kremļa propagandas dzirnas drīz vien mala skarbāk par PSRS laikos ierastajiem meliem, kas bija vismaz «izsmalcinātāki un gaumīgāki» savā izpildījumā. Naftas cenas krita, rublis grima kā deviņdesmitajos, un virs Baltijas jūras nepieredzētā biežumā sāka lidināties jau no piecdesmitajiem gadiem pazīstamie sarkanzvaigžņotie stratēģiskie bumbvedēji Tu-95.
Āfrikā atgriezās ebolas epidēmija, kuras uzliesmojums šoreiz prasīja vairāk dzīvību.
Ekonomikas problēmas eirozonā pieklusināja tos, kas vēl 2013. gadā gavilēja par krīzes pārvarēšanu. Grieķija decembrī atkal nostājās uz politiskās nestabilitātes ceļa.
ASV pēc plašiem protestiem bija spiestas atcerēties par starprasu problēmām un paziņoja, ka mainīs attiecības ar Kubu.
Un tieši šogad vistiešāk izpaudās recesijas dzemdētais ekstrēmo politisko spēku popularitātes pieaugums Eiropā, kas nesa līdzi vēlmi visā vainot iebraucējus.